Neticami stāsti no diženu jogu dzīves. Om Svami un Himalaju kalnu bites.
Om Svami ir viens no maniem lielākajiem iedvesmotājiem. Varbūt tādēļ, ka viņš nav tipisks Guru ar garu bārdu, turbānu un citiem nopietnu jogu rekvizītiem, viņš drīzāk ir modernais jogs, kas iet līdzi laikam. Viņš ir arī ļoti interesants stāstnieks un grāmatu autors, ekstrēms meditētājs (ekstrēms, jo izvēlējās ātrāko ceļu uz apskaidrību – ļoti intensīvu meditāciju 10-20 stundas dienā), viņš ir arī Mantra jogas meistars.
No veiksmīga miljonus apgrozoša uzņēmuma vadītāja līdz apskaidrotam jogam. Tāds ir viņa stāsts īsumā. Un šīs fakts ir viņa stāsta mazāk būtiskā daļa. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz par kādu atgadījumu iz viņa dzīves, ko viņš pats apraksta savā grāmatā. Te prasās maza piezīme – apskaidrotu jogu stāstiem var ticēt 100%. Viņi nekad nemelo un nemānās. Tas ir tāpēc, ka viņiem pats galvenais ir sasniegt apskaidrību un uzzināt dzīves patiesību – lai to paveiktu ir jāievēro viens likums – pašam ir jābūt godīgam un patiesam par 100%, savādāk nekāda apskaidrība nesanāks. Un kad apskaidrība ir sasniegta, tad tikai un vienīgi patiesība!
Bite zirnekļu tīklā.
Bet tagad pie paša stāsta. Om Svami bija devies uz kādu nelielu, pamestu templi veikt speciālu Mantras meditācijas Sadhanu (garīgo praksi). Parasti šādas prakses ilgst ļoti intensīvā režīmā. No 24 stundām dienā, apmēram 20 tiek pavadītas praksei, pārējais laiks atpūtai, miegam, higiēnai, ēdienam, praktiskajām lietām. Tad lūk, kādu dienu meditācijas laikā Svamiju iztraucēja uzstājīga un skaļa bites dūkšana. No sākuma viņš domāja, ka skaņa ir “iekšējā”. (Daudzi jogas, sevišķi Kundalini jogas praktizētāji zina par ko stāsts – tāda smalka dūcoša skaņa, kas visu laiku skan galvā bez pārtraukuma. Šo skaņu rada aktivizētais prāniskās enerģijas lauks un tā ir visu laiku klātesoša un dzirdama).
Svami pārtrauca praksi un devās pārmeklēt apkārtni, lai noskaidrotu no kurienes nāk šī intensīvā skaņa. Pēc kāda brīža meklējumi vainagojās panākumiem – pie loga viņš pamanīja zirnekļa tīklā sapinušos mazu biti. Tagad Svami bija dilemmas priekšā – vai izglābt nabaga biti un atstāt zirnekli bez pusdienām, vai neiejaukties šajā izdzīvošanas spēlē. Pēc neliela apdomu brīža, kā jau īstam jogam pienākas, pirms iesaistīties šajā dabas spēlē, viņš tomēr izlēma atbrīvot nabaga čaklo medus vācēju un palaist brīvībā. Uzmanīgi izpiņķerējis kustoni no zirnekļa savītajiem pinekļiem, viņš biti iznesa ārā un palaida zālītē. Tomēr ar to nebija viss beidzies, bite turpināja dūkt. Apskatījis mazo kustoni tuvāk, Svami pamanīja, ka zirnekļa radītās cilpas ir sapinušas tā kājas, kas neļauj pacelties gaisā. Pēc nelielas iesaistīšanās mazais kustonis beidzot bija prom un Svami varēja atsākt savu garīgo praksi.
2. daļa.
Pusgadu vēlāk Om Svami bija devies kārtējā Sadhanā, šoreiz uz veselu gadu Himalaju kalnos. Tas nav viegls pasākums, ņemot vērā dabas skarbumu – tur bieži ir mīnusi, mazgāšanās notiek ledainā ūdeni, dzīvošana parasta teltī, ēšana minimāla, tik cik pašam sarūpēts un izdevies nosargāt no meža mazajiem/lielajiem zvēriņiem un gariņiem, nekāds internets, nekāds telefons, nekāda ambulance un pat ne civilizācija tuvākā apkārtnē, – nekā! Starp citu, vēlāk aprakstot šo Sadhanu, kā lielāko šķērsli meditācijas procesam viņš minēja ne tik daudz ķermeni, prātu, cilvēku trūkumu, aukstumu vai ēdiena trūkumu, bet gan draudzīgos mazos zvēriņus – žurkas, kuras burtiski bija apsēdušas telti un viņa klēpi. Neskatoties uz to ēdiens palika neskarts un pie telts sienas piestiprinātais jantras zīmējums arī no kustoņu puses tika saudzēts.
Tad lūk, kādu dienu prakšu pārtraukumā Svami saklausīja nez no kurienes nākošu dūkšanas troksni. Atkal jau pirmā doma bija, ka skaņa nāk no iekšpuses, tomēr nē, tā pieņēmās sparā un Svami devās aplūkot tuvējo Himalaju meža apkārtni, tomēr trokšņa avots vēl kādu laiku palika noslēpumā tīts. Tad pēkšņi, stipri pieaugot skaņas intensitātei, viņš pārdesmit metru attālumā no sevis pamanīja milzīgu savvaļas bišu baru lielā ātrumā traucamies viņa virzienā.
Himalaju bites skaitās lielākās bites pasaulē, to izmērs var sasniegt teju iršu izmērus – 3 cm. Lieki piebilst, ko nozīmē vienas šādas bites kodiens, pie kam esot vienatnē prom ne tikai no medicīnas iestādēm, bet arī civilizācijas. Bēgt nebija opcija, nebija vairs ne laika, ne arī vieta kurp. Svami pie sevis tikai nodomāja, lai izpaužas Dieva griba, un tad viņš mierīgs un nesatricināms palika stāvam uz vietas. Viņš nebaidījās, jo šāda kalibra jogi ir sen tikuši vaļā no tādām “muļķībām”, kā bailes no nāves.
Un tad notika pats interesantākais! Mežonīgo bišu spiets pielidoja viņam klāt pavisam tuvu, tā kā nopētot vientuļo jogu un, neizrādot nekādu pastiprinātu interesi, bez liekām ceremonijām devās tālāk, turpinot savu “svētceļojumu”!
Pirmā doma, kas Svami iešāvās prātā uzreiz pēc šī atgadījuma, bija atmiņas par mazo dūcošo no zirnekļu tīkliem izglābto biti… Dots devējam atdodas – tas ir dabas likums.
Atslēgas vārdi: neticami, om svami, om swami, jogu stāsti, bites, Himalaju kalni, joga, karma joga, brīnumi, meditācijas prakses, iedvesmojoši stāsti
Discover more from SoHam joga.
Subscribe to get the latest posts sent to your email.
0
0
Average Rating