Read Time:10 Minute, 32 Second

Indija – dievišķais haoss. Ceļojuma piezīmes. 3. daļa. Ceļš uz Varanasī un atpakaļ

Stāsta turpinājums mūs aizved uz Jamalpūras dzelzceļa staciju, kur pavadīju vairāk 4 stundas, gaidot nakts vilcienu uz Varanasī, kurš kā vēlāk izrādīsies līdz Varanasī nemaz neaizbrauca!

Kāds skats paveras raugoties uz dzelzceļa peronu, aprakstīt nav viegli! Tas ir pilns uz salocītām kartona kastēm guļošiem cilvēkiem! Un tie nav klaidoņi, tās ir ģimenes ar bērniem, tēvi un mātes. Viņi vienkārši guļ, pārlaiž nakti, kāds varbūt gaida rīta vilcienu. Metru tālāk ir sliedes ar braucošajiem vilcieniem… Šermuļi skrien pār kauliem!

varanasī Stacijās viņiem ir divu kategoriju uzgaidāmās telpas – A/B klasē braucošo un C jeb zemākajā klasē braucošo. Tā kastu sistēma te turpina dzīvot. Patiesībā tā nav tikai Indijā, tā ir visur, arī Latvijā, tikai ne tik izteikti un definēti, bet vienalga ir. Kas ir ļaut zināma statusa cilvēkiem, nav ļauts parastajai mirstīgajai dvēselei… Tas notiek arī pie mums! Tad lūk, laiku kavēju “smalkā” uzgaidāmā telpā ar ventilatoriem un apsarga kungu, kas tiešām bija ļoti laipns un izpalīdzīgs, radīja zināmu drošības sajūtu! Ik pa laikam uzmest aci ienāca kāda militārajā formā tērpta sieviete, kura darba maiņai beidzoties, vienkārši atnāca, turpat arī pārģērbās, izklāja biezu auduma gabalu uz grīdas un mierīgi bez ceremonijām nolikās gulēt, un drīz vien arī aizmiga. Acīm redzot jāpaliek uz rīta maiņu.

Nakts vilciens

Pusstundu pēc pusnakts sākās rosība, – tuvojās ilgi gaidītais bānis uz Varanasī. Tas ir mulsinoši, ka divi vilcieni, pie kam vienā laikā ar gandrīz vienādiem numuriem ierodas stacijā vienlaicīgi, viens no vienas puses, otrs no otru. Ja esi neuzmanīgs ar numuriem, tad var sanākt aizbraukt pretējā virzienā! 🙂 Haosu rada arī nesaprotamā vilciena sastāvu secība – kur A, kur B klases vagoni, tas tev pašam ir jāatrod, un ja sastāvā ir ap 20 vagoniem, bet laiks iekāpšanai ap 5 minūtēm, tad tas ir atkal stress. Vienā brīdi mana nervu sistēma neizturēja… Ja nepaspēsi atrast vagonu, sajauksi vilcienu, nokavēsi… Bet vājuma brīdis bija īss, – konduktors palīdzēja atrast pareizo vagonu un tiklīdz iekāpu, tā sastāvs jau sāka ripot. Atradu savu guļamvagonu un… Atā Biharā, vismaz uz kādu laiku!

Nakts vilciens ir laba padarīšana, vismaz uz papīra. Visi guļ, bet ja tu esi tieši pie tambura, kur atrodas tualete un pīpētava, tad var rasties priekšstats, ka nevis visi guļ, bet visi staigā… Pamanījos vēl piedevām nosalt, tā kā gulēju tieši pie dzesējamā gaisa pūšamās iekārtas! Bet kaut kā nakts pagāja un sastāvs lēnām tuvojās Varanasī, bet… nieka 20 km pirms svētās pilsētas, tas apstājās nelielā pieturā ar nosaukumu Upadhyaya, un viss! Protams, neviens tev neko nepateiks un pēc kāda laika sapratu, ka tiešām, tālāk nebrauks… Ko darīt? Sastāva pavadonis ieteica ņemt taksi un stundas laikā būsi “Varenajā nāsī”! 🙂

indijas stacija Tā arī izdarīju, un drīz vien jau pārvietojos pa mazajām, bet ar cilvēkiem un motoroleriem! pārbāztajām ieliņām. Viesnīcas meklējumi šoreiz notika bez starpgadījumiem, un nonācu vienā ļoti foršā, veclaicīgā namā ar mazu, bet jauku istabiņu. Sajūta apmēram kā Hermaņa Heses “Stepes vilka” romānā. Vieta tiešam bija gaiša un patīkama. Tas priecēja un tikai 20 metru attālumā no svētās Gangas! Viesnīcai piemita noslēpumaina auru, tā bija ar labiem skatiem uz pilsētu, senlaicīgām mēbelēm un plašu terasi. Augšējā stāva koridorā, griestu nebija, to vietā dzelzs režģis pa kuru iekšā plūda dienas gaisma, un uz kuras tika turēti dažādi augi – tāds kā gaisa dārzs. Tā ka lietus laikā slapja bija arī iekštelpa un ūdens tecēja pa kāpnēm un stāviem. Tur bija sava romantika.

Vakara meditācija uz jumta terases

varanasī pērtiķi Vakarā nolēmu pameditēt uz jumta terases, kura bija atvērta kafijas un indiešu uzkodu cienītājiem. Bet tur bija vēl pāris terasītes pilsētas apskatei. Uz vienas tādas, apsēdos un sāku savu vakara meditāciju. Arī šeit meditējās ļoti labi, neskatoties uz svešo vietu, nezināmo vidi, apkārt kliedzošajiem un arī lēkājošajiem pērtiķiem!!! Jā, tas ir Varanasī ūnikums, ka te dzīvo pilsētas pērtiķi, kuri veikli pārvietojas pa namu jumtiem, palodzēm un terasēm, tik pat veikli kā pa džungļiem!

Tad lūk, pusotra stunda pagāja vienā momentā, kad attapos, kafejnīca bija jau noslēgusi savu darbību un, protams, viss bija slēgts, tai skaitā durvis uz izleju! Tiešām! Atkal jau izaicinājums! Pavadīt nakti zem klajas debess ar pērtiķiem un cerēt, ka kungs Šiva pagodinās ar savu klātesamību? Nop, nebiju tam gatavs, tāpēc sāku dauzīties pa durvīm, bet viesnīcas stafss parasti ir pa pirmo stāvu, te bija kāds ceturtais! Bez panākumiem, arī atvērtā šakta nepalīdzēja, jo tā ir nosegta ar dzelzs konstrukciju, lai kāds pērtiķis neiegāžas. Ko nu darīt? Tad pamānīju uz blakus ēku jumta terases sēžam pāris cilvēkus, kuri spriežot pēc visa bija pavāri, un baudīja atpūtas mirkļus. Tā nu nolēmu ar viņiem sazināties un palūgt palīdzību. Par lielu brīnumu, viens no viņiem pat runāja angliski, tā nu izstāstīju savu kuriozo situāciju un lūdzu palīdzību. Cilvēks bija pretimnākošs, un vispār jāatzīst, ka indieši ir tiešām draudzīgi, pieklājīgi un laipni, vismaz vairums no viņiem. Kā jau minēju, garīgi viņi ir attīstītāki par mums eiropiešiem, viņi nav tik egoistiski, tik sevī centrēti, viņi redz kopējo bildi, rūpējas par kopējo labumu! Tā nu izpalīgs nokāpa lejā un aizgāja uz manu viesnīcu. Pāris minūtes vēlāk, jau iedegās gaisma un tiku izlaists no lamatām.

Dzīve un nāve roku rokā

Tonakt gulēju labi un mierīgi! No rīta atkal sāku ar meditāciju, šoreiz jau pie pašas Gangas uz speciālas terasītes, kur rosījās arī citi meditētāji un rūdīti jogi. Upes un cilvēku radītais troksnis, kurš tur jau no agra rīta ir novērojams, tā kā vairums indiešu iesāk dienu ar peldi Gangā, netraucēja piedzīvots spēcīgus, vieglus Krijas meditācijas brīžus. Pēc šīm meditācijām enerģijas līmenis pieauga jūtami, tā ka gulēt arī vairs nebija tik viegli, ķermenis burtiski cēlās augša! Nepārspīlējot!

patna tirgus Varanasī pavadīju tikai 2 dienas, kas ir drusku par maz, bet pietiekami, lai uztveru atmosfēru! Un tā tur ir iespaidīga! Te jau tūkstošiem gadu jogi un citi garīgo prakšu praktizētāji ir dzīvojuši, staigājuši, meditējuši un pametuši fizisko ķermeni. Tas atstāj savu ietekmi uz ākašu, telpu, atmosfēru. Otra svarīgā lieta ir tradīcija, kas šeit jau dzīvo tūkstošiem gadu – bēru rituāli, sadedzinot līķus tur pat upes krastā! Tiek uzskatīts, ka šādā veidā aiziet no pasaules ir svētīgi, un, pat ja dzīve nav nodzīvota labi un garīgi, tad vismaz šī ceremonija nodrošina labu un svētu aizkapa “dzīves” posmu. Dažas šādas ceremonijas vēroju pa gabalu, dažu “pacientu” nešanu uz no bambusa veidotām nestuvēm sastapu turp pat uz pilsētas šaurajām ieliņām! Nedaudz jocīgi, vietā kur tik intensīvi pulsē dzīvība tiek nests līķis! Protams, tas ir attiecīgi ietērpts speciālā audumā un izdekorēts ar ziedu virtenēm. Dzīve un nāve šeit iet roku rokā!

Jaunie indieši

Klejojot par pilsētas ieliņām, sapazinos ar vairākiem hindu jauniešiem, divi no viņiem bija no mūsu viesnīcas, arī ar līdzīgu maršrutu. Izbraucām pa Gangu, pavērojām pilsētu no malas. Sanāca arī nopeldēties svētajā upē. Ūdens te ir mālaini brūns, bet savādāk viss ir normāli. Tiesa nekur tālu peldēt nesanāk, jo dzīva motorizēto laiviņu satiksme un arī straume spēcīga.

Kungs Šiva Vakaru pavadījām uz viesnīcas terases nelielā kompānijā ar jau iepriekš pieminētajiem hindu jauniešiem, kas nāca no brahmaņu, jeb vienkārši runājot, turīgas un skolotas ģimenes. Nekādas augstprātības, nekādas samākslotas interesēšanās. Parasti, ja kāds tev pajautā kā iet, tad drīz pēc tam seko pusstundu garš paša jautātāja monologs par sevi, vai tā nav? Šie jaunieši tiešām interesējas par eiropiešu viesiem; ir uzmanīgi un prot klausīties un sarunāties. Kompānijā bija arī kundze no Austrijas, kurai šādi uzmanības apliecinājumi ļoti simpatizēja! Jā, iespaids par jauno indiešu paaudzi ir labs, viņi ir izglītoti, parasti orientējas IT vai biznesa vidē. Pēdējā laikā viņi mēdz doties strādāt ne tikai uz Lielbritāniju, bet arī citur, tai skaitā Baltijas valstīm! Domāju, ka viņi sava rakstura, pieklājības un garīgās attīstības ietekmē ir konkurētspējīgāki par eiropiešu jauno paaudzi! Bet tas tā, vispārinot un cenšoties nevienu neaizvainot! 🙂

Noslēguma posms

indijas ielas Indijas ceļojums tuvojās noslēguma, un nākamajā rītā bija jāpamet Varanasī, lai dotos atpakaļ uz Patnu. Biju jau piemirsis par stresiem un ne-ejošajiem vilcieniem, kad konstatēju, ka uz Varanasī aizvien vēl ar vilcienu nevar normāli aizbraukt, kas savukārt nozīmēja, ka arī no Varanasī vilcieni Patnas virzienā neiet! Jauna drāma sākās, brīdī, kad sapratu, ka jādodas uz to pašu pilsētiņu, no kuras atbraucu ar taksīti. Tikai problēma tāda, ka no tās iet tikai 2 vilcieni dienā– viens jau pēc stundas, otrs vēlu vakarā, un lidmašīna jau ir nākamajā rītā. Laika domāt un stresot vairs nebija, tāpēc savācu mantas un neskatoties uz to, ka pa stundu pagūt līdz 20 km attālumā esošajai stacijai nebija reāli, tomēr nolēmu turp doties. Drīz vien mani uzrunāja kārtējais taksists, un šoreiz ļāvos Atul jeb motorizētajai rikšai. Ātrākais laiks, kurā viņš solīja nokļūt dzelzceļa stacijā bija stunda, bet līdz vilciena aiziešanai jau bija palicis mazāk kā pusstunda. Neko, devāmies ceļā. Braucām pa mistisku īsāko ceļu – bedrainu un vietām bez asfalta seguma. Brīžiem ātrums nepārsniedza 10 km/h, bet neko darīt. Pusceļā taksists painteresējās, cik ir atlicis līdz vilcienam. Atbildēju ka tas jau ir ceļā, un uzmetu aci vilciena sarakstam, ko piedāvā Google Maps (šī nav slēptā reklāma). Nākamais deviņos vakarā, bet bija ap 12:00 dienā. Tad, ar sarkaniem burtiem izcelts bija jau “it kā aizgājušais vilciens”, kurš, kā izrādījās kavē par veselu stundu un nemaz vēl nav ienācis stacijā! Tas bija pārsteiguma un prieka brīdis! Vēl bija cerība paspēt! Un ap 12:40 mēs iebraucām stacijā. Vilciens jau bija klāt, bet labā ziņa, ka izbraukšana bija pārcelta uz 12:52. Tieši tik laika, lai nopirktu biļeti un ielēktu pirmajā vagonā, kas trāpījās uz perona. Tā arī izdarīju. Mirkli vēlāk mēs jau ripojām. Viss notika minūti minūtē! Ne bez augstāku spēku labvēlības!

indija jogs Tā kā biļete bija iedota C klasē, bet ielecu citas klases vagonā, tad nācās uzkavēties tamburā. Brauciens 4 stundas, – tas ir ilgi. Drīz vien mani uzrunāja vilciena darbinieks, kura pienākums bija izsniegt un savākt izlietotos gultas pārvalkus, – biju ietrāpījies Sleeper jeb guļamvagonā! 🙂 Indietis bija pretimnākošs un aicināja piesēst nelielā nišā, kur tika sakrauta izlietotā gultas veļa, tieši pretī pirmajam gultas nodalījumam, uz kura lepni sēdēja viens vīrs un paslepus mani pētīja. Kāds cits apkalpojošais darbinieks, izbrīnīts par manu “sēdvietu” guļamvagonā, nolēma painteresēties vai man vispār ir biļete. Uzrādīju viņam iepriekš internetā pasūtīto biļeti no Varanasī A klasē. Izbrīnīts, ka ar A klases biļeti sēžu šajā kambarī, aicināja doties uz attiecīgo vagonu. Bet nolēmu palikt, tā kā biļete bija uz citu vilcienu. Drīz arī sarosījās pretim sēdošais indietis un nolēma arī aplūkot biļeti. Sapratis, ka neesmu nekāds C klases ceļotājs, bet ar A klases biļeti, attieksme mainījās. 🙂 Viņš uzaicināja piesēst pie sevis un aprunāties! Tā tiku pie normālas sēdvietas, laba skata un īsas sarunas. Laiks pašāvās ātri, gluži kā bezgalīgi plašie basmati rīsa lauki aiz vilciena loga!

Atvadus vakars

Dienas turpinājums pagāja Patnā un noslēdzās ISCKON centrā, kur vēlreiz paviesojos un tiku pie ārkārtīgi labām un lētām vakariņām! Templim blakus atradās liels universālveikals, kurā nolēmu iegriezties pēc dāvanām. Tas bija jautri un dusmīgi vienlaicīgi. Vai varat iedomāties pilnu lielveikalu, bet atšķirībā no rimi, šeit valda cita atmosfēra, attieksme un jā, arī temps. Priekšā stāvēja tikai 3 pircēji, bet ar pilniem ratiem. Tas prasīja 3 x 20 minūtes! Viņi nesteidzas, draudzīgi sarunājas, preces tiek skanētas vēsā mierā, ja kāds barkods nedarbojas, tad bez iespringuma prece tek nomesta malā. Tālāk notiek skaitīšanas procedūrā. Ja tu iepērcies pa 100 eur, tad tur tas ir ap 10 000 rūpiju. Tā ir liela naudas kaudze, vairāk tiešā, nekā pārnestā nozīmē 🙂 un paiet zināms laiks līdz tā tiek saskaitīta un pārskaitīta! Kad pircējs ir saskaitījis un pārskaitījis, tad laiks kasierim saskaitīt un pārskaitīt! 🙂 Un tad vēl pie izejas durvīm apsargam viss jāsalīdzina ar čeku 🙂 Komiski un bezgala lēni! Tā pagāja vesela stunda, līdz tiku pie maksāšanas… Un vēl viena stunda līdz tiku nogādās uz viesnīcu. Tas bija pēdējais vakars Patnā. Nākamajā dienā jau devos uz lidostu, lai atgrieztos mājās.

templis Arī te neiztrūka dramaturģijas. Lidmašīna Patnā uz Mumbaju kavēja pa nieka 4 stundām. Bet par laimi Mumbajā bija ilgs transfēra laiks – lidmašīna uz Amsterdamu bija paredzēta tikai 2:00 naktī. Un pēdējā drāma jau sagadījās Eiropā, tie kas ir bijuši Amsterdamas lidostā zina, kāda tur situācija ar pasu kontroli. Tā ir milzīga lidosta, ar daudziem lidojumiem stundā ik pēc pāris minūtēm, bet lai tiktu uz lidmašīnu, ir jāiziet pasu kontroles punkts, kur visi iestrēgst. Ja lidmašīna ir pēc daudzām stundām, tad bez stresa, bet ja pēc pusstundas, kā manā gadījumā, tad tas nav forši. Tur ir kaut kāds zaļais koridors, bet arī uz to ir milzīga rinda. Kamēr tava lidmašīna vēl nav paziņojusi par pēdējo iekāpšanas laiku, tevi tur nelaiž. Nācās mazliet iespringt, lai tiktu šajā koridorā, kur arī bija paprāva rinda, tomēr kaut kā ātri tiku līdz pases punktam, un tad jau arī uz lidmašīnu. Iebraucot Rīgā bija mazliet skumji, tā ka atvadas bija ne tikai no Indijas, bet arī no vasaras un siltā, saulainā laika! Ceļojums bija dramatiska, mazliet haotiska, bet vērtīga pieredze! Indiju ir vērts apciemot! (arī šī nav slēptā reklāma)! 🙂