Read Time:8 Minute, 46 Second

Indija – dievišķais haoss. 1. daļa. Iepazīšanās ar Indiju. Patna.

Šajā rakstu sērijā dalīšos pieredzē un iespaidos no sava pirmā ceļojuma uz Indiju, kas notika laika posmā no šī gada 15. septembra līdz 4. oktobrim. Ceļojuma mērķis bija doties uz nelielu pilsētu Mungiru, lai piedalītos Bihāras jogas skolas Hatha jogas apmācības programmā. Pabiju arī Patnā un Varanasī. Par visu šo sīkāk turpmākajās rakstu sērijās! Aprakstītā informācija jums var noderēt pirmo reizi dodoties uz Indiju, kā arī apmeklējot ašramu, jogas skolu, vai kādu citu jogas apgūšanas programmu Indijā.

Patna

Ceļojums uz Indiju, sevišķi dodoties tur pirmo reizi mūžā, ir nopietns izaicinājums, tas ir apzinātības, vērīguma un arī nervu sistēmas izturības eksāmens! Kolēģis jau brīdināja – esi gatavs kultūršokam, bardakam, netīrībai un savādākam dzīves veidam!

Indijas iepazīšana sākās Mumbajas lidostā, kur nācās pavadīt nakti, pirms lidojuma tālāk Indijas iekšienē uz Patnu. Tā ir īpaši koša un izdekorēta lidosta, kas veltīta kungam Šivam. Tas jau ir ielikts nosaukumā – Shivaji Maharaj International Airport. Lidosta savā ziņā ir hindu reliģijas muzejs un lidosta vienlaicīgi! Te nav garlaicīgi pastaigāties pat nakts stundās! Eksponāti, gleznas un mākslas darbi ir iespaidīgi! Arī lidostas reklāmas sauklis ir oriģināls, un tulkojams apmēram šādi: vieta, kur gaisā paceļas un ceļojumā dodas pat sapņi!

Tālāk sekoja lidojums (kopā ar sapņiem) uz Patnu, pilsētu vienā no vismazāk attīstītākajiem Indijas štatiem – Bihāru. Satiksmes īpatnībās bija īstens šoks, ko pārcietu, sperot pirmos, nedrošos soļus uz šīs dievišķās zemes. Vēl nebiju izgājis no Patnas lidostas, kad bars ar labi iedegušiem kungiem metās virsū un centās piedāvāt taksometra pakalpojumus. Atteikties arī nav tik viegli, jo taksisti ir intensīvi, un nav apmierināti, ja tu neizvēlies viņa braucamrīku – auto, atul jeb motorizēto rikšu, vai mopēdu/motorolleru, vai pat velorikšu. Piedāvājums visnotaļ plašs. Visi viņi cīnās par savu maizes vai drīzāk rīsu devu. Beigu beigās viens motorolerists pierunāja mani aizvest uz norādīto viesnīcu. Ar to sākās izbrauciens pa Patnas ielām! 🙂

Indijas lidosta — Mumbajas lidostas eksponāts.

Kā tur tiek braukts, – to nevar aprakstīt, atliek tikai aizvērt acis un skaitīt Mahamrityunjaya mantru (specifisku aizsardzības mantru). 🙂 To arī darīju, tiesa acis noturēt aizvērtas nebija viegli, jo tas troksnis, tā intensitāte, tā pīpināšana ir neaprakstāma. Pagāja zināms laiks, līdz sapratu, ka viņi nepīpina tāpēc, ka kāds brauc nepareizi, viņi pīpina citu iemeslu dēļ, – lai pabrīdinātu: “es braucu garām, esi uzmanīgs!” Tādējādi visi visu laiku pīpina! 🙂 Troksni varat iztēloties paši, bet tas vēl nav viss, klāt jāpiedomā arī temperatūras specifika – todien bija + 36 grādi un tas nav tikai saulē, bet visapkārt. Gaisā bija saožams asfalta aromāts…

Tā nu mēs lēnām un ar lielu troksni nokļuvām pie viesnīcas ar izreklamēto nosaukumu “Hotel Buddha international”. Jau bukojot, pamanīju, ka vērtējums viesnīcai nav pārāk augsts, un pēc manas vizītes tas vēl vairāk nokritās, jo īsti novērtēt apartamentus neizdevās, gluži vienkārši tādēļ, ka recepcijā sēdošie indusi, kuri praktiski nerunāja un nesaprata angliski, paziņoja “sorry, vietu nav”. 🙂

Naktsmītnes drāma

Visi mani mēģinājumi paskaidrot, ka esmu jau iepriekš caur booking.com rezervējis numuru divām dienām, atdūrās pret valodas barjeru un neizpratni. Viņi īsti nesaprata angļu valodu un manu pretenziju. Tā nu saskāros ar nākamo “kultūršoku” un faktu vienlaicīgi – ka esmu viens svešā, trokšņainā un uzkarsušā pilsētā, un, piedevām, man nemaz nav kur apmesties un pavadīt nakti!? Liek piebilst, ka Patna nav pārāk iecienīta tūristu pilsēta. Te ir vieni vienīgi indusi, kas raugās uz tevi, kā uz tādu citplanētieti. Daļa no viņiem nekad nav pametuši pilsētu, kur nu vēl Indiju, tādēļ es viņiem biju pārāk balts un nesaprotams…

Tā nu izmisis, pārkarsis un nomocīts no trokšņa, karstuma un caururbjošajiem skatieniem, meklēju citu viesnīcu. Iegriezos vienā, tad otrā, bet visur viens un tas pats – nav vietas un nedaudz ņirdzošu skatienu pavadīts meklēju laimi citur. Tā nu es tur bridu pa ielām, kas atgādina lielu tirgus laukumu, nomaldījies un apjucis, bet iekšēji absolūti mierīgs un nosvērts, kas mani pašu pārsteidza! Šīs iekšējais miers un neizprotamā sajūta, ka viss vienalga beigās būs kārtībā, mani pavadīja visu Indijas ceļojumu. Tas noteikti ir saistīts ar manām attiecībām ar dievībām, un Indija skaitās dievību dzimtene!

Krishna — Mumbajas lidostas eksponāts – Krišna

Vienā no viesnīcām man paskaidroja, ka šodien esot Ganeša pudžas jeb svinību diena, un viņi negribot savās viesnīcās uzņemt “citādainos”… Pilsēta bija izdaiļota, pat katra mašīna un motorolleri ar ziediem, uzrakstiem un kāškrustiem, kas ir labvēlības simbols viņu kultūrā. Vienā citā viesnīcā, kur arī nebija vieta, palūdzu jauneklim izpalīdzēt, protams, par samaksu, atrast citu viesnīcu. Tā nu viņš mani aizveda, spriežot pēc tur redzētā tā nebija gluži viesnīca, bet bordelis, kurā jābrauc ar aizdomīgu, grabošu liftu, lai nokļūtu numuriņā! 🙂 Par lielu laimi vieta arī tur neatradās, jo nez kā būtu bijis tur palikt?! Tā nu palīgs nezināja, ko darīt tālāk un sazvanoties ar kolēģi, izlēma mani vest uz 5 zvaigžņu viesnīcu, lai kaut kā atstrādātu saņemto samaksu un tiktu no manis vaļā! Protams, tālāk viņš negāja un tā nu es paliku gan bez palīga, gan viesnīcas, jo numuriņa cena šajā 5 zvaigžņu hotelī bija ap 17 000 rūpijām, tas ir pie 200 eur dienā – priekš Indijas tas ir mega dārgi. Tieši tik daudz izmaksāja 10 dienu garā jogas apmācība Bihāras jogas skolā ar dzīvošanu, ēšanu un praktizēšanu…

Pavērsiena punkts

Tā nu drāma turpinājās, un laiks tuvojās 18:00 – tas ir brīdis, kad Indijā iestājas pilnīga tumsa, pie kam uzreiz, vienā momentā. Pārkarsis un apmulsis turpināju meklējums, brīžiem prātojot, kā būs pavadīt nakti uz ielas šajā svešajā, nepazīstamajā pilsētā? Tikai tad pamanīju, ka esmu pilnībā slapjš no karstuma, ka nav ūdens, ko iedzert un situācija paliek gaužām neomulīga…

Indijas govs Pavērsies sekoja negaidīti, kad viens jauns un pieklājīgs indusu jauneklis, redzot manus izmisušos sejas vaibstus, vienkārši pienāca klāt un ar labvēlīgu kā Krišna sejas izteiksi tīrā angļu valodā apvaicājās, kā varot palīdzēt!? Konkrētu viesnīcu viņš neieteica, bet parādīja virzienu, kurp doties. Tas bija pavērsiens. Pirmkārt, atradu lielveikalu, kuri Patnā nav nemaz tik daudz, jo tur tirdzniecība notiek uz ielas, visa pilsēta, kā tāds liels tirgus laukums, ar attiecīgo, troksni, bardaku, netīrību un rosību. Tur pat ceļa malā brauc auto, moto, velo… skrien mazi bērni, suņi, kazas, govis un jā, arī buļļi…

Veikalā nedaudz atdzesējos, jo tur bija gaisa kondicionieris un savācu domas, iegādājos ūdeni un nolēmu doties uz dzelzceļa staciju, pa ceļam iegriežoties sastaptajās viesnīcās. Un tā, drīz pēc tam netālu no Bazāra pamanīju viesnīcu, kurā nolēmu izmēģināt laimi. Tā arī bija pirmā, kur atradās numuriņš, pie kam kvalitatīvs, gan ar gaisa kondicionieri, gan propelleri gaisa vēdināšanai! 🙂 Nopriecājos un rezervēju. Cena bija pieklaigā ap 30 eur, kas priekš Indijas ir dārgi. Bet nebija vairs ne laika, ne spēka cīnīties. Paliku, un miers! Vēsums, komforts un salīdzinoši tīra telpa. Varēju uzelpot un trokšņa un bardaka netraucēts nodoties mieram un vakara meditācijai. Ar šo arī sarežģītākā ceļojuma daļa bija galā, paldies dievam, patiešām, paldies dievam! Bet kā jau īstā drāmā, ar tālākie notikumi atslābt neļāva!

Rīts

Otrajā dienā caur booking.com norezervēju numuru uz vēl vienu dienu, lieki piebilst, ka bookingā cena bija par 10 eur zemākā! Bizness paliek bizness. 🙂 Runājot par izmaksām, jāpiezīmē, ka lidojums uz Indiju un atpakaļ ar 6 lidmašīnām un 3 aviokompānijām izmaksāja… – neticēsiet, – tikai 670 eur!!!

Rīts atnāca ar mieru un vieglumu, kāds aiz loga skaitīja mantras, taksisti vēl nebija modušies un pār pilsētu bija nolaidies zināms klusuma plīvurs. Devos pastaigā pa vēl patukšajām Patnas ielām. Tiesa, drīz vien troksnis bija atpakaļ. Tas cilvēku blīvums uz kvadrātmetru ir neaprakstāms! Viņi dzīvo uz ielām – vai tas ir tirgotājs, vai taksists, – visi ir ielās. Un lieki piebilst, ka tur nav miskastu, nav arī mobilo vai jeb kādu cita veida tualešu, līdz ar to…. Bet tai pat laikā, pilsēta nav izgāztuve, tomēr tur ir bardaks, dievišķais bardaks! Tiešam nespēju iztēloties, kā un, galvenais, kur viņi dzīvoja kovid izolācijas laikā?!?!

iscona krišnaītu templis — ISCON krišnaītu templis Patnā

Tā rīta pastaiga aizved līdz slavenajai Patnas ISKCON jeb krišnaītu templim – iespaidīgi liels, krāšņs, ar marmora trepēm. Tieši ietrāpīju uz pudžu, Krišnas pielūgšanas ceremoniju, kurai sekoja Prasad jeb bezmaksas maltīte, kā dāvinājums. Viņiem ir savas tradīcijas, kuras iedibināja Prabhupada – kustības tēvs, un kuras viņi turpina kultivēt. Bezmaksas ēdiens vai ēdiens par ļoti zemu cenu ir viena tāda tradīcija. Jo tas nav par naudu vai biznesu, bet par kalpošanu.

Runājot par ēdienu, viņiem ir savas tradīcijas, pamatā tie ir basmati rīsi, kurus viņi audzē pa visu valsti. Gadā esot iespējams novākt pat divas ražas! Ēdieni ir pikanti, ar pareizi savienotām sastāvdaļām. Šāds ēdiens viegli pārstrādājas un nerada nekādus gremošanas traucējumus, protams, pie tā ir jāpierod! Šeit ir arī augļi – Indijas banāni, kas tiešām ir bez garšas pastiprinātājiem un garšo kā īsti banāni, tikai 3 reizes mazāki! Arī specifiski kokosrieksti 3 reizes lielāks par parasto, te ir iecienīts. Tie tiek pārcirsti un tad izdzerti. Āboli gan mums ir saldāki un sulīgāki!

krishnas templis patna Bet atgriežoties pie krišnaītiem – viņi ir ļoti intensīvi, ar caururbjošu un totāli fokusētu skatienu. Tur var uzreiz redzēt – prāts ir iztukšos un tajā ir tikai viena doma – Krišna! Vēlāk nometnē Bihārā ar divām dāmām no Krievijas pārrunājām krišnaītu tradīcijas, un jāatzīst viņi ir specifiski, pie kam, viņiem ir savdabīga izpratne par dzīvi, dievu un sievietes lomu tajā, – gan jau būsiet jau to dzirdējuši no pašmāju krišnaītiem. Bet kā Bhakti, tas ir pielūgsme jogas praktizētāji, viņiem līdzvērtīgu nav. Dievs Krišna viņiem ir viss – māte, tēvs, sieva, vīrs, meita, dēls… viss vienā personā! To sauc par īstu pielūgsmi, īstu mīlestību, bez aprēķina, bez intrigām, bez nosacījumiem! Tas ir arī taisnākais ceļš uz apgaismību un laimi, ja netiek deformēts un pielūgsme ir 100% patiesa, bez aprēķina. Jūs diezin vai Rīga un Latvijā sastapsiet priecīgākus un laimīgākus cilvēks par krišnaītiem. Viņu sirdis ir atvērtas un sejas staro, mīlestība ir pilnīga. Tik intensīvi un patiesi iespējams mīlēt tikai dievišķo, ne cilvēcīgo. Viņu gadījumā tas ir kungs Krišna. Un tad arī Krišna atbild ar pretmīlestību. Kad tas tiek piedzīvots, tad dzīve kļūst par nebeidzamu prieka un laimes pieredzi. Bet arī šeit ir jāsaglabā veselais saprāts, savādāk var notikt novirze no ceļa, un tad tas izpaudīsies kā reliģiozais fanātisms. Kungs Krišna, vai Kristus, vai jebkura cita dievība tiks piesaukta un saskatīta visur, – gan tad kad tas ir nepieciešams, gan tad, kad tas ir galīgi nevietā! Dievišķais mīt bhaktā – pielūdzējā, un tā ir iekšēja pieredze! Tad tas ir izdevies Bhakti jogas process!

Turpinājumā ceļojums uz Bihāras joga skolu. Rakstā uzzināsi, kāda ir nopietnas jogas skolas programmas dienas kārtība, kāda tur ir disciplīna, kas ir Guru un Sanjass? Uzzināsi arī par komisko atgadījumu ar oranžo apģērbu un kādus pārsteigumus mums uz programmas noslēgumu sarūpēja skolotāji?