Read Time:3 Minute, 45 Second

Kāda atšķirība starp garīgumu un reliģiozitāti?

Šajā rakstā centīšos izskaidrot atšķirību starp garīgumu un reliģiju. Tā būs mana izpratne, domājot un meditējot par šīm abām tēmām. Un jo vairāk es to izprotu, jo skaidrāk varu apgalvot, ka tās nav gluži identiskas tēmas. Patiesībā, manā izpratnēm tie ir diezgan atšķirīgi virzieni, tomēr vairums cilvēku tos ieliek vienā “maisā”. Mērķis gan abām tēmām ir kopīgs – gara, dvēseles un Dieva izpratnes piedzīvošana.

garīgums, reliģiozitāte Garīgums ir process ar mērķi apzināties savu garu un caur to nonākt pie vienotā kosmiskā gara jeb Dieva. Piezīmēšu, ka vārds Dievs vairāk iederas reliģijas tēmā, te man gribētos lietot vārdu augstākā, kosmiskā apziņa, vai tīrā patiesība. Garīgums aizved mūs pie patiesības, un patiesība ir tāda, ka mēs neesam Visuma radītāji vai Visuma centrs – ir kāds augstāks spēks, kas šo visu ir radījis ar noteiktu mērķi. Mēs šo augstāko spēku vēlamies saprast, iepazīt, “pieskarties”, – garīgums kā iekšējs process mūs tur aizvedīs. Savukārt reliģija, manā skatījumā, ir ārējs no ārpuses uzspiests process. Piemēram, kristietība vai islāms. Kāds mums ieskaidro tā dēvēto “patiesību”, bet vai patiesību var uzspiest vai ieskaidrot? Man šķiet, ka nē. Pie patiesības cilvēkam jānonāk pašam. Un tā ir reliģijas pamatproblēma – tai vietā lai veicinātu iniciatīvu cilvēku meklēt un atrast pašiem, viss tiek “ielikts mutē”. Tāpēc tradicionālā reliģija nestrādā, tā netuvina cilvēku Dievam, tā rada īssceļus, bet ceļš pie Dieva nevar būt īss un nevar būt uzspiests, – ceļš pie Dieva ir dziļi personisks, patstāvīgs un ilgstošs.

Reliģijas ilūzija

Reliģija mums iedot tikai ilūziju par to, ka mēs virzāmies pareizajā virzienā pretī dievišķajam. Piemēram, kristietība – par Dievu atceramies tikai svētdienās. Vai tas nozīmē, ka pārējās dienās par viņu varam aizmirsts? Kāpēc katoļu mācītājs uzrunā draudzi tikai svētdienās, vai pārējā laikā Dieva tā tēva nav? Tur pretī, garīgums tev atver acis un tu saproti, ka Dievs ir visu laiku ar tevi, ne tikai svētdienās, kāzās, kristībās vai bērēs; ne tikai brīžos, kad man ir grūti un tad es par Dievu atceros, – bet visu laiku! Man iet slikti – es atceros par Dievu; man iet labi – arī tad es pateicos Dievam; man iet normāli – es aizvien esmu kopā ar dievišķo. Garīgums atmostas, kad mēs atceramies par Dievu ne tikai skaitot mantras, lūgšanas vai meditējot, bet daudz biežāk – ēdot, strādājot, atpūšoties. Tas manā izpratnē ir īsts garīgums. Un tādam būtu jābūt arī reliģijas radītajam rezultātam. Bet vai tā ir?

Tukšās baznīcas, pilnie tempļi

Mani novērojumi par katoļiem ir tādi, ka te reliģija un ticība Dievam tiek uzspiesta un tāpēc tā nav īsta un nevar izpausties cilvēka ikdienas dzīvē. Gluži vienkārši par Dievu tiek aizmirst un atcerēšanās notiek tikai svētdienas sprediķa laikā. Grēki tiek nožēloti, lai pēc tam atkal grēkotu! Domāju, ka atbildība lielā mērā ir jāuzņemas katoļu mācītājiem un sprediķotājiem. Ja jau jūs labprātīgi esat uzņēmušies šo Dieva vārda nešanas pienākumu, tad dariet to ar pilnu jaudu un sirdi. Ošo ir teicis, ka pie tā, ka cilvēks ir pazaudējis ceļu pie Dieva, atbildīgas ir visas reliģijas, savukārt, Sadhguru ir brīdinājis, ka šis “debesu tēva bizness” drīz izzudīs, jo neviens vairs neticēs reliģijām. Skarbi vārdi, bet vai tā nav taisnība, ja godīgi uz to paskatāmies? Par šo der padomāt!

Krustakari

Man aizvien vēl nav skaidri saprotams, kā var sludināt Dievu ar uzspiešanas palīdzību? Un kā vispār ar varu var uzspiest Dievu? Baidos, ka Jēzus šo visu redzot būtu gaužām nelaimīgs, patiesībā, viņš ir nelaimīgs un tāpēc turas pa gabalu no Vatikāna, baznīcām un reliģiozajiem sprediķotājiem. Viņš vēl ilgi te neatgriezīsies, jo viņa mācība ir “pazudusi tulkojumā”!

Kāpēc tad baznīcas stāv tukšas, kāpēc draudzēs trūkst ticīgo, ja Dievu meklē visi planētas iedzīvotāji (apzināti vai neapzināti)? Indijā pie tempļiem jāstāv garās rindās, un ne tikai svētdienās, arī pirmdienās un visās pārējās nedēļas dienās. Esmu tur bijis un redzējis! Indijā tempļos parasti nekas netiek uzspiests vai sprediķots, te tiek dota iespēja piedzīvot dievišķā atmosfēru, te ir izvēles iespējas.

Ilgas pēc augstākā

Mūsdienu cilvēkam nepieciešama patiesība, ne ilūzijas vai dogmas. Cilvēkam jāļauj pašam pieredzēt, piedzīvot un atrast dievišķo sevī; nekas nav jāuzspiež, bet ir jāpalīdz ar virziena norādēm. Un virziens ir uz iekšu! Man šķiet, ka labs piemērs mūsu valstī ir Juris Rubenis, piemērs tam, kā no reliģioza cilvēka pārtapt par garīgu būtni. Varbūt es idealizēju, bet katrā ziņā to apstiprina baznīcas pretnostāja viņa aktivitātēm!

Mans aicinājums ir atcerēties par sevī dusošajām ilgām pēc Augstākā, un meklēt to, saglabājot veselo saprātu, entuziasmu un intensitāti. Tiekšanās pēc tā ir jau ielikta mūsu dvēselē, atliek tikai šīs ilgas apzināt un nepazaudēt ceļu, nenomaldīties maldu ceļos, bet stabili palikt uz garīgā ceļa.

garīgums, meditācija, reliģiozitāte, reliģiozs, garīgs, baznīca, ilgas, tempļi, Dievs, apziņa, Ošo, Jēzus,