Garīgais ceļojums uz Indiju, Rikhiapītas āšramu 2024. gada decembrī.
Es aizvēru acis un uz brīdi pārcēlos uz pilnīgi citu telpu vai pat dimensiju – uz brīvības, miera un iekšējas pilnības teritoriju. Ganeša iedzīvināšanas rituāls turpinājās, mantras skanēja vienā nemainīgā ritmā kā dzelzceļa sliežu ritmiskā dārdoņa zem vilciena vagoniem. Gaisā virmoja Ananda Utsav – svētlaimes svētki! Tie ir svētki par godu dievībai Ganešam (tam ar ziloņa galvu), kurš novērš šķēršļus un grūtības mūsu garīgajā un arī materiālajā dzīves ceļā. Ganešs ir kunga Šivas un dievietes Parvatī dēls – viņš nāk no ļoti ievērojamas ģimenes! 🙂
Mantras tika skandētas pēc senām Vēdu tradīcijām un to darīja speciāli uzaicināti un apmācīti panditi (lietas pārzinātāji) no svētās Kāši jeb Varanasī pilsētas. Viņi skandēja stundām no vietas, kamēr virspriesteris veica dažādus ziedu, ūdens un uguns rituālus. Uz altāra atradās vismaz 10 dažādas formas un izmēra dievības Ganeša statujas. Tās visas tika godātas un iedzīvinātas ar speciālu rituālu un mantru palīdzību. Vieta vibrēja no garīgās intensitātes. Meditēt vai vērot notiekošu bija gaužām viegli, sajūta bija apmēram tāda, it kā gravitācijas spēks būtu stipri mazinājies un iekšējā viegluma sajūta dubultojusies, ja ne pat trīskāršojusies! 🙂
Rituālā piedalījās arī āšrama virspriesteriene, patreizējā Rikhiapītas āšrama garīgā vadītāja Swami Satjasangananda Saraswati – apbrīnojama jogīne, kuras klātbūtne bija izteikti sajūtama. Ceremonijas laikā bija atvēlēta vieta arī Satsangam jeb garīgajai uzrunai. Viņa runāja ļoti iejūtīgi un precīzi izskaidrojot notiekošo un iedvesmojot mūs uz cēlu un mierpilnu dzīves veidu, atceroties par Āšrama devīzi – mandātu, kuru viņai uzticēja viņas Guru, tradīcijas aizsācējs un mūsu skolas paramguru Swami Satjananda, – Serve, Love, Give. Kalpo, mīli un dāvā!!! Šie trīs vārdi ir garīgās pilnveidošanās atslēga. Ievērojot šos principus un ietverot tos ikdienas dzīvē, cilvēks transformējas un spēj piedzīvot iekšējā prieka un piepildījuma stāvokli. Tāpēc katru gadu šo āšramu apmeklē tūkstošiem garīgo meklētāju, un garīgumu te var ne tikai meklēt, bet arī atrast!
Ganeša Pudža
Atrados Rikhiapītas āšramā, zālē, kur tieši pirms 15 gadiem Bihāras jogas tradīcijas aizsācējs Swami Satjananda pameta fizisko ķermeni ar Mahasamadhi palīdzību, kas ir jogu augstākās meistarības apliecinājums. Tas ir ar apziņas palīdzību izvadīt prānas un kopā ar tām savu dvēseli ārā no fiziskā ķermeņa cauri Sahasrara čakrai – avotiņam galvas virsotnē. Pēc nāves viņa ķermenis saglabāja lotosa pozu…
Vietās, kur notiek šādi neparasti procesi, enerģija un atmosfēra vēl daudzus desmitus gadu saglabājas ar īpašu auru un garīgo spēku. To varēja sajust, sēžot kopā ar vēl vismaz 100 citiem Ganeša pudžas (svinīgs rituāls dievības godāšanai un iedzīvināšanai) apmeklētājiem.
Tradīcijas līnija
Lai jums būtu vieglāk izsekot, izskaidrošu Satjanandas jogas skolas tradīcija līniju. Satjananda bija skolas izveidotājs, bet viņam arī bija savs guru – Swami Sivananda, kuram, savukārt, arī bija savs guru. Un šādā veidā tradīcijai var izsekot līdz pat pašam pirmajam guru – Adiguru vai Adijogi – kas nepārprotami ir pats kungs Šiva. Šobrīd tradīcijas turpinātāji un līnijas gūrū ir divas būtnes, jau pieminētā Swami Satjasangananda un Bihāras āšrama vadītājs Swami Nirandžjanananda. Abi ir pilnīgi jogi un tiesīgi iniciēt jaunos garīgos meklētājus, tādējādi nododot svētību no visas tradīcijas pārstāvju līnijas līdz pat pašam kungam Šivam! Tāda ir tā saucamās skolotāju līnijas vai tradīcijas kārtība Indijā! Nopietns garīgais meklētājs, kurš pieņem šo kārtību un izturas ar cieņu pret tradīcijām, saņem garīgo atbalstu un svētību no guru un visiem viņu priekšgājējiem. To, protams, nav tik viegli saprast ar loģikas palīdzību…
Jāpiezīmē, ka garīgi attīstoties, arī materiālā izaugsme seko līdzi kā tāda ēna! Tas ir, ja tu pieaudz garīgi, tad arī materiālās lietas, nauda, ikdienas dzīve sakārtojas un nerada šķēršļus. Jo garīgā dzīve nenozīmē izolēties no pasaulīgās dzīves, tā nozīmē tieši otrādi – intensīvi, apzināti un ar sparu iesaistīties ikdienas dzīvē, bet tai pat laikā nepieķeroties mantām, naudai, varai, slavai un attiecībām, bet visu laiku atceroties par augstākiem procesiem un spēkiem!
Pudžas zāle
Bet atgriežoties āšramā pie pudžas, telpa te ir ļoti gaumīgi būvēt ar arkveidīgiem logiem un durvīm, centrālā vieta atvēlēta Swami piemiņai. Paaugstinājums ar marmora plāksnēm ir atdalīts ar speciāliem stabiņiem, un pieeja uz šī paaugstinājuma ir ļauta tikai Swami Satsanganadai. Pat paši tuvākie Sanijasi iet apkārt šai piemiņas vietai. Katra ceremonija noslēdzās ar goda apli ap šo monumentu, kā arī ar nelielu ekskursiju cauri telpām un vietām, kur savu dzīvi pavadīja Swami Satjananda.
Godāšana, cieņa un pazemība ir raksturīgākās kvalitātes, kuras te varēja novērot! Un ir jau arī iemesls, – šī ir svēta vieta, paša Guru radīta, izveidota telpa, kura kļuvusi par piemiņas templi. Ceremonijas te notika katru dienu, un mēs tās visas apmeklējām, uzņemot garīgo enerģiju un atmosfēru. To nav viegli ietērpt vārdos, tas ir pārāk personīgi.
Krija jogas retrīts
Biju atbraucis uz Rikhiapītu, Deoghārā uz sava garīgā iedvesmotāja un skolotāja, jau pieminētā Swami Satjanandas otru āšramu. Par piedzīvojumiem Bihāras āšramā jau rakstīju pirms gada…LASI TE. Šoreiz pieteicos uz savu sirds lietu – Krija jogas retrītu un izbaudīju katru retrīta minūti! Programma bija samērā intensīva – pa 3 nodarbībām katru dienu, vidēji ap 1.5 stundām katrā piegājienā. Sākām jau 6:00 no rīta! Pa vidu svētlaimes svētki ar Ganeša un vēlāk arī kunga Šivas godāšanas ceremonijām; Sevu – āšrama telpu tīrīšanu un visam pa vidu trīs sātīgas maltītes. Brīvais laiks tikai 45 minūtes dienā, plus pēc dienas programmu noslēguma ap 19:00.
Jāpiezīmē, ka Indijā decembris ir ziemas mēnesis, bet temperatūra svārstījās starp +20 un +28 grādiem! Tā nekas priekš ziemas!? Vakarā, protams vēsāk, un nācās slēpties no aukstuma ar pledu un džemperu palīdzību. Vietējie indieši cauru dienu nenovilka savas ziemas jakas.
Dzīvoju nelielā divvietīgā istabā kopā ar garīgo meklētāju no Kanādas vārdā Parvatatmu, kas tulkojams kā “kalna dvēsele”. Garīgo vārdu viņš jau bija saņēmis vairāk kā pirms desmit gadiem. Guru viņam par lielu pārsteigumu iedeva tieši šādu “iesauku”. Tāda ir arī viena no garīgā vārda funkcijām – likt sadakam jeb garīgajam praktizētājām pārdomāt un saprast sava garīgā vārda nozīmi, jēgu un vēstījumu! Atzīšos, ka viens no iemesliem, kādēļ devos uz šo āšramu, bija vēlme tik iniciētam un saņemt garīgo vārdu tieši no jogīnes Satsanganandas. Par to kā man gāja un pie kāda vārda tiku, ko Guru izvēlējās un kā viņa to dara, par to raksta turpinājumā…
Seva
Bet atgriežoties pie ikdienas rutīnas, uzturēties istabiņā sanāca samērā maz, jo programma bija pietiekoši intensīva un garlaikoties nebija laika. Tvēru katru mirkli! Krijas retrītā kopā bijām ap 40 dalībniekiem, kas nav daudz, bet kopumā āšramā uz šo laiku atradās ap 100 cilvēku vai pat vēl vairāk. Te notieka arī citas programma vienlaicīgi, piemēram, āšrama dzīvesveida iepazīšana, kad cilvēki dzīvo, kalpo un garīgi pilnveidojās, atrodoties āšramā Guru tuvumā.
Jāpiezīmē, ka āšrams ir ļoti plašs ar vairākām lielām celtnēm, dzīvojamajām telpām, meditācijas un pudžas zālēm. Vienlaicīgi viņi var uzņemt vairākus tūkstošus cilvēku – apmēri tiešām ir grandiozi… Kā to visu iespējams uzturēt? Vai ar ienākumiem no jogas programmām pietiek?
Viņu vēriens ir milzīgs, ikdienā viņi apdāvina un rūpējas par apkārtējo ciemu iedzīvotājiem, dāvā drēbes, mantas, šujmašīnas, riteņus… Viņu redzes lokā ir ap 200 tuvāko ciematu un to iedzīvotāji. Visi viņi tiek apdāvināti un saņem ikdienai noderīgas lietas. Jau pieminēto pudžu laikā katru dienu ap simts cilvēku izgāja cauri dāvanu punktam un saņēma ko noderīgu. Un tā visu cauru gadu. Jo īpaši viņi rūpējas par bērniem un mazajām meitenēm, kurām šeit rūrālajā Indija ir pagrūts liktenis. Viņas saņem skaistus apģērbus, izglītību, velosipēdus un pat laptopus. Interesanti, ka saņemot velosipēdus, viņām tiek stigri piekodināts, nedot saviem brāļiem! Jo savādāk viņas varēs no sava velo atvadīties. Ja Guru neļāva nevienam dot, tad tas tiek ievērots, jo Guru vārds te ir likums.
Kad apjautājos, kā viņi šo visu var atļauties, saņemu atbildi, ka āšramam ir daudz ziedojumu, ne tikai no mums un regulārajiem dalībniekiem, bet arī no Bolivudas zvaigznēm un citiem turīgiem cilvēkiem, kas arī ir piederīgi Satjananda jogas tradīcijai.
Visi ziedojumu aiziet labdarības un āšrama uzturēšanas vajadzībām! Arī mana dalības maksa, kas nebija maza – 500 $ pieļauju aizgāja labiem darbiem. Neviens te neļaujas pārmērīgai greznībai. Pati garīgā līdere brauc ar vienkāršu mašīnu, kas nav Mersedess, bet Hyundai.
Piezīmēšu, ka arī viena no mūsu nodarbību grupas dalībniecēm noziedoja zināmu summu, kas noteikti aizgāja cēliem mērķiem… Tāda ir garīga cilvēka daba, viņi rūpējas par tiem, kam ir nepieciešama rūpe, kam pietrūkst mantas un ēdiens. Tas ir veids, kā izplest savu apziņu un sirdi. Jogu sirdis ir ļoti plašas, tieši tāda sirds ir gūrū Satsanganandai!!! To varēja redzēt un sajust… un no tās mācīties….
Iedzīvinātās Šivalingas
Piezīmēšu, ka mūsu Krija jogas programma ļoti labi saskanēja ar pudžām un ceremonijām. Pirmās dienas, kā jau minēju, tika godāts Ganešs, bet tad pienāca kārta arī Šivas pudžām. Interesanti, ka pirms Ganeša pudžām āšramā notika speciāla programma, kurā tika godināta Shaktī jeb Sat Chandi Mahayajna ceremonija – dievišķā enerģija feminīnajā formā. Tādējādi sanāca secīgas pudžas par godu visai dievišķajai ģimenei – Durgai, Šivam un Ganešam! Tā tas arī bija domāts! Kaut arī šī tradīcija skaitās Šivas līnija, viņi godā arī Durgu, Ganešu un pat Višņū kunga Narajanas formā. Sasveicinoties, te tiek lietota šāda mantra – Namo Narayan, ko mēs aptuveni varētu tulkot šādi – esi godāta dievišķā būtne!
Jāuzsver, ka Satjananda joga ir pilnīga jogas sistēma, tā nav tikai Hatha, kā Iengara skolai vai tikai Bhakti, kā krišnaītiem, vai tikai Krija kā Joganandas tradīcijas līnijai. Šeit ir integrētas visas 6 galvenās jogas – Hatha, Radža, Krija, Karma, Bhakti un Jnana joga. Vairāk par šo lasīt te… JOGAS APLIS
Līdz pat nometnes noslēgumam tika iesvētīti un iedzīvināti neskaitāmi daudzi āšrama Shivalingas – speciāli ovālas formas akmens, kristāla vai stikla objekti, kas simbolizē kosmisko apziņu, Visumu un arī mūsu smalko formu. Proti, pēc jogas filozofijas izpratnes Visumam arī ir forma, pat ja tas ir bezgalīgs un šī forma atgādina elipsoīdu vai olu. Un arī mūsu smalkais vai neredzamais enerģijas ķermenis jeb aura ir olveidīga. Šī ir pati pirmā un galvenā kosmiskā forma. Tā simbolizē arī kungu Šivu, kā šī Visuma autoru. Raugoties uz šīm formām un to godāšanu, nav grūti rast atbildi uz mūžam strīdīgo jautājumu “kas bija pirmais – vista vai ola?”. Protams, ka tā bija ola, bet pirms tam bija Šiva, kas radīja visas pārējās formas, tai skaitā vistu un olu. 🙂
Dzīvnieki
Runājot par kosmiskajām formām, jāpiemin arī dzīvnieki. Līdzās govīm, kurām te ir īpašs status, jo govs simbolizē māti barotāju, tātad dievieti. Tikai padomā, kas mēs būtu bez piena un tā izstrādājumiem?…
Indijā mēdz būt klejojošās govis un mājsaimniecību govis, par kurām rūpējas un pat ved ganos! Starp citu, rūrālajā Indijā aizvien vēl ir gani un tā te ir vispopulārākā nodarbošanās! Novēroju arī daudz suņu, kuri šeit netiek turēti kā mājdzīvnieki, tie visi ir klejojoši jeb drīzāk guļoši, pa dienu tie pārsvara guļ visneiedomajamākajās vietas, tai skaitā ceļa malā vai pat uz brauktuves! Bija arī kaķi, pērtiķi un vienā pilsētas nomalē pamanīju pat mežacūku ar mazuļiem rakņājamies par atkritumu kaudzēm! Atkritumu te netrūkst, bet pamanīju, ka te pietrūkst miskastes. Te gluži vienkārsi vēl nav sakārtota atrkitumu izvešanas sistēma! Kā tas no malas izskatās? Nu iztēlojaties Rīgu bez atkritumu savākšanas punktiem, bez miskastēm… un, protams, arī sabiedriskajām tualetēm… 🙂
Viens no mūsu retrīta dalībnieki, ar kuru pavadīju kopā daudz laika sarunās – Swami Bhairavananda stāstīja, kā viņš dzīvojot Delī pilsētā rūpējās par virkni suņu un kaķu, barojot tos ar veģetāru ēdienu un pievēršot tos veģetārismam, tā, ka tie atsakās no gaļas! Arī pašai Swami Satjasanganandai ir divi glauni suņi, kuri tiek īpaši aprūpēti, un, visticamāk, arī veģetārieši, jo gaļa šeit netiek gatavota vispār!
Iniciācija un garīgais vārds
Uz retrīta beigām mūsu iekšējās enerģijas, kuras mēs aktivizējām ar Krija jogas palīdzību tika vēl vairāk “apgarotas” šo pudžu laikā. Kulmināciju piedzīvojām 13. decembrī, dienu pirms retrīta beigām un divas dienas pirms noslēguma ceremonijas, kura sakrita arī ar Swami Satjanandas dzimšanas dienas svinībām – 101 gads! Kulminācija bija mūsu iniciēšana mantrā, Jigiasu vai Karma Sanijasā – tās ir trīs pakāpes, ko var saņemt garīgais meklētājs. Pirmā ir mantra, kuru Guru izvēlas un piemeklē, vadoties pēc dzimšanas datiem un praktikanta personības; otrs pakāpiens ir Jigiasu jeb jauniņais garīgais meklētājs, – tā to varētu dēvēt, un tas ir tas, ko es saņēmu. Trešais pakāpiens ir Karma Sanijasa, jeb garīgais kalpotājs, kurš vēl turpina dzīvot ģimenes un pasaulīgo dzīvi, bet atrod laiku kalpošanai un āšrama apmeklēšanai. Ceturtā pakāpe jau ir Poorna Sanijasa jeb pilnībā garīgajai kalpošanai nodevies meklētājs, kurš ir atteicies no pasaulīgās dzīves, savām ambīcijām un vēlmēm. Poorna Sanijasam ir tikai divi apģērba gabali – viens, kas viņam ir mugurā, otrs mazgāšanā – tas arī viss, kas viņam šai pasaulē pieder! Tā ir fantastiska iespēja garīgi pilnveidoties un nodoties kalpošanai savai dievībai, savam guru un citiem cilvēkiem. Tas gan prasa noteiktu dzīves izkārtojumu un iekšēju pārliecību. Bet arī šādi cilvēki te bija sastopami, un vairums no viņiem ir tiešā Guru pakļautībā. Te nav nekā pārsteidzoša, jo cilvēks ir radīts kalpot, jautājums tikai kam? – dievam un pilnīgām/apskaidrotām būtnēm (guru) vai naudai, izklaidei, varai, popularitātei – vai vienā vārdā sakot savam ego. Izvēle vienmēr paliek katra paša rokās, bet ceļš uz piepildījumu ir tikai viens…
Katru dienu Swami Satjasangananda dod noteiktus uzdevumus un izvirza mērķus, kurus šie Sanijasi nodrošina šķīst vai plīst. Tie ir cilvēki, kas var izdarīt 2, 3 vai pat 5 cilvēku darba apjomu, pie kam perfekti precīzi un kvalitatīvi, jo viņiem nav laiks domāt par sevi, par savām egoistiskajām vēlmē, apvainoties un dusmoties, – viņi vienkārši visu dara ar pilnīgu uzmanību un entuziasmu. Viņu skatieni ir fokusēti un caururbjoši, tie ir perfekti noskaņoti prāti!
Tad lūk, mēs vairāki Krijas klases dalībnieki izteicam vēlmi saņemt iniciāciju un garīgos vārdus. No sākuma izskanēja informācija, ka šoreiz šāda iespēja nebūs, jo āšramā atrodas pārāk daudz viesu, un tad visi gribēs… Bet pēc tam, kad mēs vairāki uzrakstījām vēstules, kuras pa tiešo tika nogādātas Satsanganandai, viņas domas mainījās un viņa akceptēja iniciāciju tikai Krija jogas grupai, kopā ap 12 cilvēkiem!!! Tā bija lieliska ziņa! Tika izvēlēta īpaša diena 13. decembris un tas notika Šiva pudžas laikā, kad gaisā virmoja īpaša atmosfēra un tika iedzīvināti āšrama Šivalingas grandiozas ceremonijas laikā.
Mēs sēdējam atsevišķi un sagaidījām savu brīdi. Tas bija viens moments, Satsangananda atnāca no sākuma iesvētīja mūs ar ūdeni, tad pie katra pienāca un uzkarināja kaklā skaitāmkrelles. Es sēdēju ar acīm ciet, neuzdrīkstējos tās pacelt. Biju gaužām pateicīgs un priecīgs par šo iespēju. Blakus tika nolikta maza dāvana, auduma drāna dzeltenā krāsā, kas ir Jigiasu krāsa, Karma Sanijasiem tā bija oranža, Mantras iniciācija saņēmējiem – balta. Šīs krāsas apmetņos ir pieņemts uzturēties āšramu, tādējādi katra praktikanta garīgās izaugsmes pakāpe ir viegli nosakāma.
Līdzās dāvanām atradās arī iniciācijas pase ar garīgo vārdu. Kādu bridi nogaidīju, pirms saņēmos to iepazīt! Pasē bija rakstīts SATYATMA!!! Pirmajā brīdi ļoti pat apmulsu, jo šī pati vārda sakne Satja ir meklējama gan Guru Satjasanganadas vārdā, gan Swami Satjanandas vārdā!!! Piezīmēšu, ka vārds nozīmē patiesību, realitāti, godīgumu, bet Atma ir dvēsele. Tātad tiku nodēvēts par patieso vai godīgo vai patiesību meklējošo dvēseli!!! Te vietā ir piezīmēt, ka garīgā vārda izvēle ir īpašs process, ko tiesīgs veikt tikai apskaidrots jogs, guru – dvēsele, kura ir spējīga ieskatīties otra cilvēka dvēselē un ieraudzīt to tādu, kāda tā patiesībā ir! Par to jau esmu rakstījis citos rakstos, ka īsts guru pazīst savus audzēkņus labāk nekā pats audzēknis sevi. Tā ir tikai pilnīgām būtnēm raksturīga spēja – redzēt cauri, redzēt dvēseli, redzēt garīgā meklētāja pagātni, tagadni un nākotni vienlaicīgi! Tieši to spēj Swami Satjasanganada tāpēc viņa ir gurū pie kura griežas tūkstošiem garīgo meklētāju katru gadu.
Ir nedaudz jocīgi apzināties, ka viņa, kaut arī mēs pat neesam pazīstami, spēj tā ieskatīties un saprast mani. Tas ir ļoti skaists process! Kā reiz teica Satjananda, ja tev ir guru dota mantra un iniciācija, tad tev ir viss, kas nepieciešamas garīgajai attīstībai, atliek tikai pacietīgi praktizēt un viss atnāks, tai skaitā apskaidrība!!!
Krijas
Jāpiezīmē, ka Krijas jogas prakses ir spēcīgas un bija arī sarežģījumi, kad viens no dalībniekiem pēc nodarbības tējas pauzes laikā nokrita ar epilepsijas lēkmi. Tiesa ar pārējo palīdzību viss beidzas labi un pēc dienas pauzes praktizētājs bija atpakaļ ierindā un turpināja apgūt Kijas. Mūsu skolotāja Swami Yogakunti – jogīne gados, kas Krijas apguva pie pašā Swami Satjanandas vēl pagājušā gadsimta nogalē, bija patīkama un zinoša skolotāja. No viņas mācījos ne tikai prakses, bet arī veidu, kā pasniegt. Viņa izstaroja ne tikai erudīciju, bet arī empātiju un sirdssiltumu. Tas ir veids, kā viņa kalpo savam guru – nesot garīgo gaismu un mācot prakses citiem un darot to bez atlīdzības!…
Skolotāja mūs brīdināja, ka ar krijām ir jāuzmanās, tās pastiprina visus mūsu pamatinstinktus – apetīti, gulēšanu, vairošanās un izdzīvošanas tieksmi. Proti, apetīte pieauga, bet miegs gāja mazumā. Tas ir tādēļ, ka Krijas paceļ enerģijas un Kundalinī spēku, bet cilvēkam ir jābūt līdzsvarotam un sagatavotam. Krija ir kā augstskola, Hatha sākumskola, bet Radža joga jeb meditācija ir pamatskola. Ja nav pieredzes Hathā (jogāsanas un Prānajamas) un Radžā (meditācijas), tad Krija nenesīs cerētos augļus…
Kazu tirgus
Retīta noslēgumā izmantojām brīvo laiku, lai iepazītu apkārti un vietējo dzīves veidu. Biju saplēsis bikses un nācās meklēt šuvēju. Atradu mazu būtiņu, kuru rotāja Ganeša tetovējums. Tā bija šuvēju darbnīca un vienlaicīgi arī dzīvojamā māja! Lādzīgs jaunietis laipni uzņēmās caurumu aizšūt, plus vēl nolaida pa visu staru rezerves šuvi. Tas man izmaksāja tikai 40 rūpijas, jeb ap 0,6 eur. Jaunietis bija gaužām sajūsmināts, un vēlējās nofotogrāfēties kopā kā tādu reklāmu! Vispār indieši ir pieklājīgi, laipni un ziņkārīgi labā šī vārda izpratnē! Bet viņi ir arī trokšņaini, darbīgi, skaļi un ar labu apetīti!
Tur pat blakus auga milzīgi Bajāna koki, kas nedaudz atgādina ozolus ar vērienu un vainaga platumu. Šī tad arī bija vieta, kur reizi nedēļā notiek kazu tirgus!!! 🙂 Jā, kazu un vistu tirgus, jo tie ir galvenie pārdošanas objekti! Viens vīrs bija iegādājies jaunu gaili, sasēja kājas un iemeta padusē, apmierināts devās mājup! 🙂 Protams, te bija arī ēdiens, augļi un pat rotaslietas… Milzīgie koka zari pasargāja tirgoņus un viesus no karstās saules.
Vispār rūrālie iedzīvotāji te dzīvo gaužām trūcīgi, mazās ķieģeļu vai betona būdās. Šuvēja darbnīca, kur laboju bikses, izrādās ir vienlaicīgi arī dzīvojamā istaba, ar kaktā iekārtotu gultu. Bez logiem un apkures. Ja ziemas mēnešos paliek vēsi, tad tur pat blakus pie būdas tiek iekurta uguns, pagatavots ēdiens un sasildītas rokas…
Izrādās Rikhiapīta bija britu kolonizētāju iecienīta vieta, viņi pārcēlās no Kolkatas, kas atrodas ap 300 km attālumā. Bet šeit nav tik karsti, tāpēc viņi te sabūvēja šikas ķieģeļu mājas, dažas no tām vēl tagad ir uz vietas, pamestas vai tiek apdzīvotas. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad Swami Satjananda te ieradās un uzsāka savu misiju, dzīves līmenis te ir strauji pieaudzis, ceļi ir asfaltēti, vietām pa kādam veikalam, skolas un pat zināma uzņēmējdarbība te tiek veikta.
Atvadas
Bija pienācis 16. decembris – diena, kad jādodas atpakaļ uz Kolkatu un tad uz mājām. Te arī neiztrūka pārpratumu. Biju iegādājies vilciena biļeti, samaksāju, bet kā vēlāk jau vilcienā esot, izrādījās, tā nav apstiprināta, jo viss garais 20 vagonu vilciens bija izpārdots un biļetei bija tā saucamais waiting line režīms – tas nozīmē, ka biļetei nav noteikta vieta, bet ja kāds atsauktu savu biļeti, tad tā būtu apstiprināta. Nebiju iedomājies, ka apmaksāta biļete nav nemaz biļete! 🙂 Pateicoties jauniegūtajiem indiešu draugiem, netiku izsēdināts no vilciena, un tiku pie brīvbrauciena, tā teikt, braucu pa zaķi. 🙂
Vēl viens ieteikums ceļojot uz Indiju ir būt piesardzīgiem ar taksometriem un apmeklējot garīgās svētvietas. Šoreiz sanāca uzķerties gan uz spirituālajiem uzņēmējiem tempļos, gan alkatīgiem taksistiem. Tas notika jau Mumbajā, kad izrādās, lai nokļūtu uz lidmašīnu, jādodas uz citu lidostas terminālu, kas atrodas daudzu km attālumā. Nakts vidū tas nav vienkārši, sevišķi, ja nezini kā tur nokļūt. Ja izrādi kaut nelielu apmulsumu, tad esi labs upuris. Tā man viens uzbāzīgs taksists tik uzstājīgi trinās apkārt, kamēr man nebija citas iespējas, un tā pat jau taksis bija jāņem. Zināju likuma, ka par maksu jāvienojas pirms iekāpšanas. Bet viņš man tā viltīgi atbildēja, viss būs pēc standarta tarifa un tā… Kad apsēdos un aizvēru durvis vēlreiz apjautājos par konkrētu cenu, bet tad jau bija par vēlu. Man aprēķināja 4000 rūpijas, kas ir ap 50 eur. Par 10 km braucienu, tas ir vēl dārgāk nekā nakts tarifs Rīgā!!! 🙂
Protestēju un sākās vārdu apmaiņa, atteicos braukt par tādu summu, un taisījos kāpt laukā, bet apkārtējā vide neizskatījās iedvesmojoša. Vienojāmies par 20 eur un ļāvos uzvārīties! Man nebija žēl naudas, bet sajūta, ka tiec apčakarēts gan nav diez ko patīkama! Apsolījos sev turpmāk vēl rūpīgāk pieiet takšu izvēlei. Patiesībā biju saniknots un, lai nerastos līdzīgas situācijas Kolkatā, kur kopumā pavadīju 3 pilnas dienas, turpmāk pārvietojos ar sabiedrisko transportu!!! Brauciena maksa 10 rūpijas jeb 0,15 eur!!! Tā bija iespaidīga naudas ietaupīšana, ņemot vērā, ka pa Kolkatu vizinājos daudzus desmitus kilometru. Man patika vērot vietējos cilvēkus un pilsētu, un kur gan vēl labāk to var izdarīt, ja ne caur sabiedriskā transporta logu?
Apmeklēju vairākas svarīgas svētvietas, tempļus. Savukārt šeit iepazinu ne tikai dievības un garīgo atmosfēru, bet arī “garīgos šeftmeņus”, kas nedaudz sabojāja kopējo prieku! Kolkatā pabiju gan Dakshineswar templī, gan Kalighat templī – vietās, kas piesātinātas ar dievietes Kālī pielūgsmi un enerģiju! Kā arī vienā no 12 Jyotirlinga tempļiem Deogharā – Baba Baidyanath templi, kas ir kunga Šivas pielūgsmes vietas. Bet šis viss ir pārāk personīgi, lai par to rakstītu! Tas ir jāpieredz pašam, un tas ir tā vērts!
Ne velti Indijā tempļi nav vietas, kur klausīties sprediķus vai gudrības, tās ir vietas, kur būt un uztvert garīgo vibrāciju vienatnē, klusējot… Nākamgad arī došos uz Rikhiapītu tāpat kā daudzi citi garīgie meklētāji, jo garīgumu te var ne tikai meklēt, bet arī atrast un piedzīvot!
P.S. Te Rikhiapītas āšrama mājas lapa
Indija – dievišķais haoss. Ceļojuma piezīmes. 1. daļa – Patna.
Indija, garīgums, ceļojums uz Indiju, āšrams, jogas klosteris, jogi, jogas dzīve, dievības, Ganeša, Šiva, guru, dievības, ceļojums, teplis, svētnīca, Kolkata, Kalī, Šivalinga, linga, iniciācija, matras, pudža, krija joga
Discover more from SoHam joga.
Subscribe to get the latest posts sent to your email.
0 
0 
Average Rating