Indija – dievišķais haoss! Ceļojuma piezīmes. 2. daļa. Bihāras jogas skola
Ceļojuma galamērķis bija Bihāras jogas skolas Hatha jogas apmācības kursa apmeklējums. Tur arī devos. Vilciens no Patnas uz Mungiru, aptuveni 200 km attālumā, pagāja ātri. Par laimi biļete bija B klasē, kas nav zemākā klase. Braukt C klasē, tas būtu ekstrēmais sports, ņemot vērā, ka tur viss ir piebāzts. Vilciena durvis brīvi stāv vaļā, arī traucoties ar vairāk nekā 100 km stundā! Tas nav nekas neparasts, tas ir veids kā nedaudz atveldzēties, tiesa, pie 30 grādu temperatūras, arī vējš sejā ir salīdzinoši silts! Bet nu skati ir labi un adrenalīns aktīvs!
Biju vienīgai eiropietis vagonā un viens no dažiem visā 20+ vagonu garajā sastāvā. Interesanti, vai tā bija tikai sakritība, vai kāda apzināta rīcība, bet man vienmēr tuvumā bija kāds militārists ar automātu vai policists ar šaujamo. Tā kā jutos samērā droši. Vairums indusu, sevišķi jaunā paaudze, līdzinās mums – rietumniekiem, ģērbjas modernā apģērbā, saspīlētos džinsos, modernās frizūrās un ar Iphone kopiju rokā. Vecā paaudze drusku aizdomīgāki un noraidošāki pret svešajiem, bet savādāk nekāda diskomforta.
Bihāras jogas skola
No dzelzceļa stacijas līdz skolas kompleksam atkal braucu ar taksi, šoreiz izvēlējos auto taksi, lai lielāka drošība. 10 km garais ceļš atgādināja braucienu cauri Rīgas Centrāltirgum 90’ gados – tur satiksmes intensitāte, troksnis un cilvēku blīvums tāds, ka nācās braukt vairāk kā stundu. Vienojāmies par 400 rūpijām, galā jau tās bija 600 rūpijas, iedevu 500 kā zelta vidusceļu, un šķīrāmies kā draugi! 🙂 Tas ir apmēram 6 eur. Jāpiezīmē, ka degviela tur mūsu naudas izteiksmē maksā apmēram 1 eur litrā!
Iekļūt Bihāras skolas grandiozajā ēku kompleksā nav nemaz tik viegli, tas tiek apsargāts kā cietums, apkārt liels mūra žogs un dzeloņdrātis. Bihāra ir viens no trūcīgākajiem štatiem Indijā, tāpēc tur ir zināmi drošības pasākumi.
Pirmais jogs, ko pie ieejas sastapu, vairāk izskatījās pēc gangstera ar melnām saules brillēm, milzīgu rāciju rokās, gluži kā mobilais telefons no 90’ gadiem un ar nopietnu, asu skatienu. Izrādās bez viņa un skolas patreizējā garīgā līdera Swami Niranjananandas ziņas neviena dvēsele (kopā ar fizisko ķermeni) šeit nevar ne ienākt, ne iziet! Pie durvīm dežūrē apsardzes firma un tās ir no dzelzs. 🙂
Swamijs savas saulenes nekad nenovilka, ne vakarā, ne naktī, ne lietainās dienās, kad saule ne tuvu nebija manāma. Tiesa, saule te vispār ir savādāka, to nemaz nevar redzēt! Smogs to aizklāj. Reto reizi, kad tā bija redzama pie debesu juma, biju pārliecināts, ka tas ir Mēnesis, jo balta kā pilnmēness tā tur pie debesu juma izskatījās. Vietējie zināja stāstīt, ka tas esot dēļ smoga.
Bet atgriežoties pie iekšā-laidēja-joga, viņš vienmēr pārvietojās ar elektroriteni, un tas šeit bija kā dieva dāvana. Teritorijas komplekss plašs un atradās pakalnā. Uz nodarbībām mēs kāpām augšup cauri mazdārziņiem, pa kuriem rosījās vietējās hindu sievietes. Viņi nodarbina vietējos, atbalstot vietējo iedzīvotāju ekonomisko situāciju.
Galvenā telpa atradās uzkalnā, dzīvojamās teritorijas lejasdaļā. Kāpiens karstumā nebija aizraujošs, nācās pūst un elst… Elektro ritenis šādā situācijā ir zelta vērts!
Kārtība
Ievācos savā istabiņā, tā bija maza divvietīga bez kondicioniera, bet ar gaisa ventilējamo propelleri pie sienas. Tas tika darbinās teju vai visu diennakti, savādāk karstums ap 30 grādiem, naktī temperatūra nekrītas zemāk par 25′ grādiem. Iekšā ir vēl siltāks. Pamēģiniet pagulēt šādā karstumā! 🙂 Propelleris vismaz nodrošina vējiņu!
Ierados dienu pirms nometnes sākuma, lai varēt nedaudz adoptēties. Bet ašrama režīms jau piemērojas ar pirmo apmeklējuma dienu. Pamatā tā ir Seva jeb kalpošana – tīrīšana, kārtošana, dažādi darbi – Karma joga pēc pilnas programmas. Šī bija Hatha un Karma jogas apmācības programma + ašrama dzīves pieredze. Jāatzīst, ka Hatha jogas bija pamaz – tikai 1,5 stundas dienā, pārējais laiks Karma joga, Seva (kalpošana, strādāšana kopējam labumam), teorijas nodarbības un Satsangs jeb garīgā skolotāja uzrunas.
Pirms galējā apstiprinājuma vēl jāiziet intervijas. No vietējiem uzzināju, ka tās laikā viņi skatās vai ar tevi viss ir mentāli kārtībā, vai neesi kāds pustrakais. Saruna ar Swami un visas programmas atbildīgo jogīni bija īsa un draudzīga. Kad izstāstīju, ka esmu no Latvijas un pasniedzu Prānajamas, viņa atzina, ka mums ir paveicies, jo mums ir ļoti labs un tīrs gaiss, ne tāds, kā Indijā! Te ar Prānajamām neaizraujas tieši gaisa kvalitātes un karstuma ietekmē. Tā kā neko īpaši jaunu Prānajamas tehniku ziņā neuzzināju, pat jāatzīst, ka tas, ko mēs darām mūsu nodarbībās ir daudz intensīvāk un nopietnāk, nekā mums tur mācīja. Tikai drusku Nadi Shodhana, Kapalbhati un Bhramari. Tas arī viss no Prānajamām! :{ Bet te viss tiek mācīts pakāpeniski, tiek ielikta bāze, pareiza bāze, – un tas ir ļoti būtiski!
Uz nometni bija ieradušies 88 dalībnieki no visdažādākajām pasaules malām – Spānija, Libāna, Izraēla, Urugvaja, Anglija, Vjetnama, Krievija. Vislielākais skaits dalībnieku bija no Bulgārijas, ja neskaita pusi vietējo Indusu. Jauka kompānija, vecums starp 30-50 gadiem aptuveni. Pie kam, 1/3 daļa no visiem bija jogas pasniedzēji! Proporcija starp sievietēm un vīriešiem – kā par pārsteigumu – 50/50!
Šāda bija dienas kārtība:
5:30 Mantra Sadhana un Hatha jogas klase
7:00 Brokastis
7:30 Seva. Dzīvojamo telpu uzkopšana
9:00 Satsangs. Garīgā skolotāja uzruna
10:30 Kirtans. Maha mantras dziedājums
11:30 Pusdienas
12:30 Brīvā stunda
13:30 Tējas laiks
14:00 Karma jogas klase
15:00 Karma jogas praktizēšana
17:30 Pusdienas
18:45 Vakara Sadhana. (Parasti kāds pasākums, Guru piemiņas vakars, kino vai Kirtans).
8:00 Pa gultām, gaisma ārā un ārdurvis ciet! 🙂
Kā jau minēju, te valda kārtīga disciplīna. Tas nozīmē, ka, ja kāda programma sākas noteiktā laikā, un tu neesi laicīgi klāt, tad var sanākt, ka tu nemaz nevari piedalīties. Ja esi aizkavējies dzīvojamajā telpā, tad tā iespējams jau būs aizslēgta. Arī vakarā pēc 20:00 ārā vairs iziet nesanāks, – ārdurvis tiek aizslēgtas! Ja nokavēji pusdienas pa 15 minūtēm, tās vēl varēji pagūt dabūt, ja pa 30 min., tad tev atgādināja par laikiem un aicināja turpmāk nekavēties. Šis disciplīnas jautājums bija viena lieta, kas raisīja pārdomas. Tas atgādina tādu, kā armijas režīmu. Vai jogas retrītā tas ir tik būtiski? Iespējams, ja runa iet par 100 un vairāk cilvēku saganīšanu, tas ir svarīgi! Savādāk būtu pilnīgs bardaks, tieši tāds, kāds ir aiz skolas durvīm! 🙂
Runājot par ēšanu, šeit visi, ar dažiem izņēmumiem, ēda ar rokām, bez dakšiņām un karotītēm, sēžot uz grīdas lotosa vai kādā citā jogas pozā. Un stingri tika ievērota Mouna – nerunāšana ēšanas laikā! Tas ir ar domu, lai trenētu apzinātību un uzmanību uz šo brīdi, lai labāk uzņemtu ēdienu, un lai ķermenis saņemtu pareizu informāciju. Ja mēs ēdam un runājam, tad šī informācija tiek traucēta un kuņģis kopā ar ēdienu “apēd arī jūsu runas un domas, ar attiecīgo informācijas saturu”. Tāpēc ir tik svarīgi ēst klusējot.
Nometne
Rīts parasti sākās ar mantru skaitīšanu, tad Hatha jogas klase. Pēc Satjananda jogas tradīcijas tiek skaitītas 3 būtiskas mantras – Mahamrityunjaya, Gayatri un Durgas mantras. Pirmā veselībai un aizsardzībai, otrā garīgajai izaugsmei un radošumam, trešā mieram un labklājībai.
Pirmā kursa diena pagāja ātri, bet uzreiz pamanīju, ka Hatha jogas ir maz – tikai 1,5 stundas dienā. Pārējais laiks ir darbībai. Tā nu nācās izbrīvēt laiku un nedaudz piekoriģēt dienas plānu, lai varētu praktizēt vairāk. Upurēt nācās brīvo stundu un Kirtanu, tas ir Maha mantras dziedājumu. Saprotu, ka tas nebija jauki, kopā dziedot mēs savienojamies, veidojam draudzīgu vidu, bet kaut kā šis īsti līdz galam neuzrunāja. Maha mantra ir slavenā “Hare Rama, Hare Rama, Rama Rama, Hare Hare; Hare Krishna, Hare Krishna, Krishna Krishna Hare Hare” dziedājums. Šo mēs pazīstam kā krišnaītu pamatmantru, tiesa viņi – krišnaīti, spītējot senajiem jogas manuskriptiem to ir apgriezuši otrādi! Senajos jogas tekstos no sākum ir Rama, bet krišnaīti to apgrieza otrādi, tā ka sākums ir ar Hare Krishna… Tās ir detaļas, bet svarīgi saprast, ka tā nav tikai krišnaītu mantra, primāri tā ir jogas mantra. Šīs mantras dziedājumu pirms simts gadiem ieviesa Bhāras jogas skolas tradīciju dibinātājs Paramguru Swami Sivananda, stipri pirms vispār radās Krišnas apziņas kustība… Tā šī tradīcija turpinās vēl šobaltdien!
Tā nu Kirtan laikā sēdēju uz dzīvojamās ēkas jumta terases un zem nojumes praktizēju savas krijas. Beidzot biju atkal savā ādā. Jāatzīst, ka ašramā ir ļoti spēcīga Guru Satjanandas klātbūtne, tā kā viņš šo visu pirms 60 gadiem izveidoja. Un līdz ar to atmosfēra ir garīga, meditējas ļoti viegli, neskatoties uz laika apstākļiem, karstumu un troksni. Vispār atmosfēra te bija ļoti īpaša – gaiša, viegla, garīga… Domas ir gaišas, pozitīvas, pamanīju pat, ka no dažām neirozēm un negatīvisma tiku vaļā. Tas ir kaut kas neizskaidrojams, bet tikai piedzīvojams. Tā vien ir vērts apmeklēt nopietnus jogas ašramus. Te garīgie procesi notiek daudz dziļākos slāņos.
Jogi un jogas skolotāji
Jāpiezīmē, ka visas nodarbības un visu kursu pasniedz jogi, nevis jogas pasniedzēji. Tā ir milzīga atšķirība. Jāatzīst, ka visu, ko esmu apguvis ir tikai no jogiem, nekad ne no jogas skolotājiem! Sākot jau ar savu Hatha jogas “skolotāju” Dipiku Mā, kas īstenībā bija jogīne. Tas lielā mērā ir ietekmējis manu pasniegšanas stilu.
Kāda ir atšķirība starp jogu un jogas pasniedzēju? Zināšanu un pieredzes dziļums! Joga pasniedzēji parasti iemācās dažas prakses un uz riņķi tās tiražē, vairāk rūpējoties par apmeklējumu, mazāk enerģiju un gudrību, kas tiek pārnesta praktizētajiem! Vēl viena lieta ir prakšu izvēle. Studiju jogas pasniedzēja jums nekad nemācīs sarežģītas un specifiskas jogas prakses, piemēram, Kunjal vai Ashwini Mudru, vai citas neparastas prakses, kas varētu aizbiedēt klientus! Tādējādi apmācība ir sterila un selektīva… bet, atvainojiet, esmu novirzījies no tēmas…
Jautrus brīžus sagādāja elektrības pārrāvumi, kādas 10 reizes dienā vismaz. Reiz pat nācās atcelt vakara programmu. Bet elektrības pieslēgums parasti ātri atjaunojās un propelleri pie griestiem atkal griezās! Jau minēju, ka karstuma dēļ dienā nācās mainīt 2-3 krekliņus. Kad karstums nedaudz mitējās, sākās musons – lietus gāzes, un gāza 3 diennaktis pēc kārtas. Slapjo kreklu lāsts turpinājās! 🙂
Oranžie krekli
Bet runājot par krekliem piedzīvoju vienu kuriozu situāciju, kas visu laiku atkārtojās. Jāuzsver, ka šeit ir zināma hierarhija, galvenais ir Guru, tad sanjasini un jogi, tad tā saucamie jigyasu jeb jauniņie sanjasi, tad pavisam jauniņie, kuri ir iniciēti mantra jogā. Pirmie vienmēr staigā brūni oranžos tērpos, otrie dzeltenos, bet trešie parastos vai baltos. Tad lūk, nezinot šo principu, piedzīvoju neizprotamu labvēlību no programmas asistentiem, kuri bija atbildīgi par dalībnieku izsēdināšanu pasākumu laikā. Proti, tā kā līdzi biju paņēmis tikai oranžus un dzeltenus T-kreklus, tad nu manu pieskaitīja pie sanjasaniem un sēdināja pašās labākajās vietās priekšā, gandrīz vai tieši blakus pašam garīgajam līderim! 🙂 Un tā tas atkārtojās, līdz kāds pateica, ka viņi domā, ka esmu sanjasins, viņus nemulsināja, ka man bija parasti brenda krekliņi, nevis īstais sanjasu tērps. 🙂 Tā nu turpinājumā informēju, ka neesmu nekāds sanjasins, bet parasts praktizētājs, tiesa, tā kā asistenti mainījās, nācās katru reizi to atgādināt, kad to neizdarīju, atkal tiku nosēdināts pirmajās rindās! Jā, piezīmēšu, ka visi jogi un sanijasi ir samērā kalsni, izteikti tievi. Tas nav par to, ka viņi maz ēstu, gavētu vai ieturētu slaido līniju, viņiem vienkārši ļoti labi strādā gremošanas un pārstrādes sistēma un viņi neko neuzkrāj, jo ir no visa liekā atsacījušies – tas izpaužas arī fiziskajā ķermenī! 🙂
Aizliegtie telefoni
Par šo ģērbšanās kārtību uzzināju no sava istabas kolēģa – jauna čaļa no Bulgārijas. Viņš jau bija ticis pie garīgā vārda Amaratma, kas nozīmē mūžīgā dvēsele vai tamlīdzīgi. Ar garīgu ievirzi, bet absolūti iesaistīts pasaulīgajās lietās. Neskatoties uz to, ka mobilie telefoni bija aizliegti, pa kluso jau mēs tos nedaudz lietojām. Bet viņš īsti neiespringa, dažreiz Sevas laikā pamanīju viņu mūsu istabiņā darbinām savu portatīvo ofisu – dators un telefons vienlaicīgi. 🙂 Teicās, ka jāvadod bizness, jākārtojot lietas… Kas jādara, tas jādara! 🙂 Mūsdienās tas ir saprotami, uz 10 dienām pazust no aprites, tas ir problemātiski un var dārgi izmaksāt! 🙂 Tā nu viņš padalījās ar internetu, radās iespēja vismaz sazināties ar mājiniekiem, kuri, jāatzīst godīgi, tiešām pietrūka!
Atceros, kad pirms daudziem gadiem piedalījos Vipassanas retrītā, tur gan mums telefonus konfiscēja un atdeva tikai retrīta noslēgumā – pēc 10 dienām! Tas bija skarbi! Neliela komunikācija ar ģimeni tiešam palīdzēja, ņemot vērā, ka biju vienīgais latvietis, pilnīgs svešinieks, šajā svešajā zemē, starp svešajiem cilvēkiem. Visi pārējie bija pa pāriem vai pat grupās, izņemot vienu amerikāni, kas arī bija alone. Bet neskatoties uz to, iepazinos un sadraudzējos ar vairākiem cilvēkiem. Tie bija ļoti dažādi, samēra draudzīgi, bet jāatzīst tādi nopietni jogas praktizētāji tur bija mazākumā. Vairums no viņiem bija meklētāji, cilvēki ar garīgu ievirzi. Bija arī tādi, kas vīlušies pasaulīgajā dzīvē, karjerā un biznesa pasaulē un sapratuši, ka ar naudu, varu un karjeru vien nepietiek. Bija arī tā saucamie “straujo sasniegumu” tipa cilvēki, kuriem visu vajag uzreiz – mantru, garīgo vārdu, sanjasu un tad apskaidrību… 🙂
Kas īsti ir Sanjasa
Sanjasins ir cilvēks, kurš pamazām atsakās no pasaulīgās dzīves, izpriecām, attiecībām, strādā ar savu garīgo izaugsmi un visu dzīvi velta ašramam, guru, dievībām… Ir arī Karma sanjasini – tie ir ģimenes cilvēki, kas apvieno kalpošanu ašramam ar ģimenes dzīvi. Bet īstenie sanjasini visu velta savam Guru un ašramam. Ģimeni aizstāj ašrama dzīve. Tas lielā mērā atvieglo garīgo procesu, nav jāuztraucas par attiecībām, naudu, īri, kredītu, un var pilnībā nodoties garīgajam procesam, bet to nevar kurš katrs, tam jābūt iekšējam aicinājumam!
Dabiskās Shatkarmas
Turpinoties retrītam dienas kārtībā bija pienākušas slavenās Hatha jogas Shatkarmas – attīrošās prakses, kuras parasti netiek mācītas mūsu platuma grādos. Bet tās ir ļoti būtiskas, jo viss sākas ar ķermeņa tīrību, arī organisma attīrīšanu. Vēl vairāk, šīs prakses attīra un sakārto arī prānu – enerģijas kanālus. Un tā mums tika solīts divu slavenāko prakšu minikurss – Kunjal jeb kuņģa attīrīšana un Shanka prakshalana jeb zarnu tīrīšanas procedūra. Tie kas ir lietas kursā, jau zina kas tās ir par “šausmām”, tai pat laikā, kādu viegluma un tīrības sajūtu tās nodrošina! Abos gadījumos tiek dzerts zināms daudzums sālsūdens, līdz tas nāk atpakaļ un pie viena attīra kuņģi. To sauc par Kunjal. Mazliet sarežģītāka un specifiskāka prakse ir Shankaprakshalana – iedzeram siltu sālsūdeni, uztaisām dažas jogāsanas, vēl sālsūdens un vēl jogāsanas, līdz pusotrs litrs sālsūdens ir nonācis zarnās. Tad dodamies uz mazmājiņu un relaksēti gaidām… 🙂 Tā ir mākslīgās caurejas radīšana. Bet tā kā bija sācies lietus, un lija 3 dienas no vietas, nodarbību vadītajā ar Šineadas O’Konoras frizūru, patiesībā teju vai visas jogīnes un jogi staigā ar šādu matu “griezumu”, 🙂 paziņoja, ka lielā mitruma dēļ arī mūsu iekšējie ūdeņi ir aktīvi, līdz ar to vēl palielināt ūdens daudzumu ķermenī nebūtu ieteicams. 🙂 Daudziem par prieku “sālsūdens ballīte” tika atcelta! Bet dabai piemīt laba humora izjūta, un tieši tajā pašā dienā, piedzīvoju psihosomātisku procesu un zināma stresa ietekmē, varbūt arī ēdiens nedaudz bija pie vainas, un kuņģis noprotestēja, – šīs abas prakses notika vienalga, dabiski, pašas no sevis! 🙂 Par laimi, tas bija vakars, neko daudz garām nepalaidu, un otrajā dienā jau biju sveiks un vesels, un piedevām ar tīru kuņģi un zarnām! 🙂
Pārsteigumi
Programmai tuvojoties noslēgumam, piedzīvojām vairākus ašrāma komandas sarūpētus patīkamus pārsteigumus. Pirmais bija grāmatu prasads, jeb visiem tika sarūpēta iespēja paviesoties tipogrāfijā un izvēlēties jebkuras Bihāras jogas skolas izlaistās grāmatas par baltu velti! Kaut vai visas, vienīgais nosacījums bija, ka var ņemt tikai 1 eksemplāru no jebkuras grāmatas, un tik daudz, cik pats spēj aiznest! Maisi tika piedāvāti uz vietas!
Tas bija ilgi gaidīts brīdis! Ar milzīgu sajūsmu mēs visi tikām pie šīs iespējas. Izvēlējos ap 20 grāmatām, pilnu maisu, bet tas ne tuvu nebija daudz, citi devās prom ar 2 vai pat 3 maisiem. Svamijs Nirandžjans jokoja, ka rekords esot 5 maisi, tādā veidā sanāk pieklājīga mājas bibliotēka ar lieliskām jogas grāmatām! Viņš novēlēja visiem tās arī izlasīt! 🙂
Tā nu ceļojumu bagāža pieauga par veseliem 6,7 kg!!! 🙂 Ko darīt? Stiept pa visu Indiju? Par laimi ašramā uz vietas ir neliela pasta nodaļa. Tā nu mēs ar lielu entuziasmu devāmies pakot grāmatas un nodot sūtīšanai! Tiesa, tā jau atkal bija vesela izaicinājumu sērija. Pirmkārt, pasta nodaļā neviens angliski nerunā – paveicās, ka izlīdzēja vietējās kolēģes. Tad grāmatas bija speciāli jāiepako, un to darīja viens vīrs. Pēc dienas bija jānāk pakaļ un varēja domāt par sūtīšanu. Kad atnācu pēc savas paciņas, izrādījās, ka tās tur nemaz nav! Bija daudzas citu paku, bet uz mana vārda, neviena! Tā nu mēs meklējām, ne pēc uzrakstam, bet svara! Atcerējos, ka jābūt 6,7 kg un tādā veidā paka tika atrasta, tiesa tur bija cits vārds un adrese, bet pieņēmām, ka paka ir īstā. Bet ar to vēl viss nebija galā. Tad nācās skaidrot viņiem uz kurieni jāsūta, un kur vispār ir Latvija… Kad tas atrisinājās, tad izrādījās, ka pazudis ir internets un neko tāpat sūtīt nevarot. Jānāk vēl pēc dienas. Tā nu trešajā dienā tikām pie sūtīšanas. Ļoti ceru, ka grāmatas atnāks, tās tiešām ir zelta vērtas! Un raksta tapšanas laikā paka sveika un vesela, nedaudz pamīcīta, bet tomēr… atceļoja uz Piņķiem!
Otrs pārsteigums bija Swami norāde ēdināšanas komandai uzrīkot dzīres un sagatavot ko īpaši garšīgu! Tas arī tika darīts. Nezinu kā sauc to saldo, bet tas bija pasakains, – kaut kas līdzīgs vaniļas mērcei ar augļiem, riekstiem un datelēm. Pat lielie jogi un swamiji stāvēja rindā pēc papildus porcijām! 🙂 Tas bija jauks programmas noslēguma žests! Sildīja sirdi un, protams, arī (attīrīto) kuņģi!
Vēl viens pārsteigums bija Swami Nirandžjana tuvākā sekotāja Swami Shivdhyanam speciālā Āsanu meistarklase – darbam ar visām 5 koshām, apvalkiem vai dimensijām. Parastas āsanas, bet ne tikai ar fizisko ķermeni, kā to parasti praktizē jogas studijas, bet arī ar prānisko, mentālo, apziņas un gara dimensiju. Krija Hatha joga – Bihāras jogas skolas firmas zīme. Šādi āsanām nepieiet neviena cita zināma jogas skola, varbūt tikai vēl kādi Himalaju jogas ašrāmi! Āsanas kā nopietna meditācijas prakse ar attiecīgu gala efektu! Un efekts saglabājās līdz pat programmas noslēgumam! Pēc šādas Jogāsanu nodarbības prasās vesela Shavasanu klase! Jaudīgi! 🙂
Guru
Pašā pēdējā dienā mums tika uzrīkota arī Tratakas sesija speciālā piemiņas telpā. Saņēmām arī sertifikātus! Tā nu esmu ticis pie pirmā jogas skolas sertifikāta! Daudz satraukuma un neziņas bija kolēģiem, kā sertifikātu pasniegšanas ceremonijā uzvesties, kā pateikties un paklanīties Guru, kad rokas pilnas ar sertifikātu un dāvanām? Uz ko viena no jogīnēm ļoti īsi un skaidri atbildēja – pateikties vajag ar sirdi! Vispār visi viņi ir ļoti lielā mērā pieķērušies un pakļāvušies Guru. Guru viņiem visiem ir dievs un viņi to bez ierunām pieņem un kalpo! Šis ir kas tāds, kas mums rietumniekiem nav viegli saprotams!
Guru Nirandžjans ir paša Satjanandas izvēlēts un, pat varētu teikt, radīts tradīciju turpinātājs. Viņš pats deva svētību diviem saviem pirmajiem sekotājiem – jogu pārim, un ar speciālām jogas/tantras praksēm piesaistīja īpašu dvēseli gaidāmajam bērniņam. Tā 1960. gadā piedzima Nirandžjans un jau kopš 5 gadu vecuma viņš sekoja savam Guru, tika sagatavots un apmācīts. 2009 gadā, īsi pirms Satjananda pameta fizisko ķermeni, viņš tika apstiprināts par tradīciju turpinātāju un skolas vadītāju. Viņš turpina pildīt Guru uzdevumu – vadīt skolu, vadīt sanjasu kopienu un attīstīt jogas apmācības programmas.
Atvadas
Tā nu pienāca pēdējā programmas diena, un sāku iekšēji atvadīties no Guru, jogīnēm, jogiem un sanjasiem, kolēģiem. Atvadījos arī no vides, te bija ļoti skaiti Ašokas koki, kuru lapas esmu atvedis un domāju izmantot mūsu SoHam krijas ceremonijā. Arī bezgala skaisti zili un lieli taureņi, kas rotaļājās šo koku lapās. Gluži kā botāniskajā dārzā. Arī dažādi neparasti sīki kukaiņi, arī mazas iekštelpās dzīvojošas paprāva garuma ķirzakas. Runājot par dzīvniekiem, vēl šeit dzīvoja liels aitas sugas suns (nabags, ar savu kažoku + 30 grādu temperatūrā!), kas kopā ar draugu papagaili bija neatņemama Guru svīta.
Atvadu diena pagāja ātri, bez liekām ceremonijām, bija pabeigta darba sajūta un laiks doties tālāk. Nākamā pietura – svētā Varanasī, kur devos ar nakts vilcienu. Atvadoties no Bihāras jogas skolas atkal saskāros ar stigro kārtību. Biju norādījis plkst. 20:00 kā laiku, kad došos prom, bet ierados 19:30. Apsargs apskatījās sarakstā un aizsūtīja uz uzgaidāmo telpu, no sērijas, kad būs 20:00, tad sāksim arī kārtot tavu jautājumu! Atkal jau punktualitāte un disciplīna! Ar to te varēja saskarties ik uz soļa!
Indija – dievišķais haoss. Ceļojuma piezīmes. 3. daļa – Varanasī.
jogas skola, jogas ašrams, Satjananda, jogas nometne, jogas disciplīna, stāsts par jogas retrītu, anahata, sanjasa, sanijasini, jogi, jogas sertifikāts, guru, pranajama, Krišna, mantras,
0 
0 
Average Rating