Read Time:2 Minute, 38 Second

Altāra nozīme meditācijas procesā

Meditācija ir garīga prakse, vai arī tā var mūs aizvest līdz garīgās dimensijas piedzīvošanai. No sākuma mēs meditējam intereses vai ziņkārības vadīti, tad mēs piedzīvojam veselību un mieru, tad dziļu iekšēju mieru, vēlāk arī prieku un apmierinātību ar sevi un dzīvi. Vēl tālāk ejot – dziļu prieku, un ar laiku, ja mums paveicas, mēs pieskaramies arī laimes un svētlaimes stāvoklim. Tā jau ir garīgās dimensijas teritorija!

Lai tur nonāktu, mums jāveic zināmi priekšdarbi – jāsagatavo atbilstoša vide un jārada gaisotne. Par sveču un vīraka nozīmi jau rakstīju iepriekš, šoreiz pieskarsimies altāra tēmai.

Altāris – gaismas bāka, lai mēs nenomaldītos no kursa

altāris jogā Vēl svarīgāk par svecēm, ziediem un vīraku ir izveidot nelielu altāriņu savā meditācijas telpā vai stūrītī! Altāris ir vieta, kuru mēs godājam, turam svētu un atceramies par šīm apziņas kvalitātēm – cieņa, godāšana, pateicība. Bez šīm kvalitātēm garīgais process netiks iedarbināts, tas vienkārši nenotiks, un visa meditācijas laikā iegūtā enerģija aizies sava ego, sava svarīguma stiprināšanā. Tas ir maldīgs ceļš, un, diemžēl, pa to mūs bieži aizvelk pat nepamanot!

Tāpēc arī altāris, lai atgādinātu, ka ir svarīgākas tēmas par sevi, un augstāki spēki un būtnes par mums pašiem! Paraugi, gaismas rādītāji, iedvesmotāji. Altāris ir kā gaismas bāka, lai mēs nenomaldītos, kuģojot nezināmos meditācijas ūdeņos!

Ko turēt uz altāra?

Uz altāra mēs parasti turam kādas dievības, Budas, kāda dižā joga, vai skolotāja attēlu/figūriņu. Lai iedvesmotos, lai atcerētos, lai mācītos! Iededzam arī sveci un vīraku, lai iepriecinātu ne tikai sevi, bet arī savus iedvesmotājus! Darot šo regulāri pirms meditācijas vai jogas sesijas, mēs pakāpeniski radam garīgajam procesam atbilstošu un labvēlīgu vidi – iesvētam, piesaucam šīs enerģijas formas, kuras ļoti noder un atbalsta mūs ejot par šo visnotaļ ne vieglo – garīgo ceļu! Te mums būs nepieciešams atbalsts, un mēs to pakāpeniski arī saņemsim, ja mūsu meditācijas laikā pavadītās stundas vairosies un, ja mēs mācēsim pateikties par pieredzēm, zināšanām un galu galā iespējām meditēt – iepazīt sevi un pasauli! Galu galā, mēs varējām piedzimt citā vietā un laikā, kur jācīnās par izdzīvošanu. Tagad šādu vietu ir gaužām daudz, diemžēl!

Altāris ir garīgais centrs, tāpēc to ir jāuztur ar zināmu cieņu un godbijību. Tam nav jābūt pārāk lielam, pietiek ar nelielu galdu vai krēslu, ko mēs apsedzam ar kādu audumu, ideālā gadījumā speciāli šīm procesam paredzētu, vai arī, ja tas ir no koka vai kāds cits dabīgs un izskatīgs materiāls, tad varam to neapsegt nemaz.

Kādus attēlus iedvesmai izvēlēties? Kādu sev iecienītu dievību, kādu joga attēlu, kādu skaistu un iedvesmojošu dabas skatu, Om zīmi, kādu jantru vai formu, vai kristālu. Te var vadīties pēc iekšējās sajūtas. Pēdējie objekti labi noderēs tiem meditētājiem, kuriem sagādā grūtības pielūgt augstākus spēkus noteiktās fiziskās formās. Tad jums ir Om zīme, kas ir bezformas dievišķā simbols, vai Saule, vai daba. Der arī latviskās zīmes vai ornamenti, te nav strikti nosacījumi, bet svarīgi lai attēls/simbols uzrunā!

Noteikti varam likt arī ziedus, varam kādreiz likt arī kādu ēdienu – rīsa graudus, saldumus, ēdienu, kuru vēlāk paši arī notiesājam. Tad to sauc par prasad – ziedojums, dāvinājums.

Ievērojot visas šīs nianses, mūsu altāris kļūs par papildus spēku, iedvesmas vietu, lai piedzīvotu dziļākus meditācijas stāvokļus un pieskartos netveramajam!